Dzīve kā košums'

 Neizlēmība. Apjukums. Sajūtu karuselis un vicious circle.

Nevarēju pat izlemt, kad būtu īstais brīdis rakstīt jums un man pašai. Tik maz laika palicis šeit, tāpēc it kā vajadzētu ķerties klāt kopsavilkumam. Tomēr negribas vēl likt visam lielu punktu un stāstam uzspiestu treknu „The End”. Žēl tomēr, ka katram stāstam agrāk vai vēlāk pienāk beigas. Un manam vasaras stāstam būs skaists nobeigums ar vēl aizraujošāku pamatsastāvu. Tomēr man vēl ir laiks. Šis stāsts vēl NAV beidzies... Pavisam reāli vēl esmu +33 grādu saulē. Joprojām sasveicinos 20 reizes dienā un šmaukstinu uz savu draugu vaigiem, lai pierādītu, ka viņi nu man ir kļuvuši kas vairāk par vidējo itāli. Turpinu strādāt daudz un gaidīt savus iemīļotākos klientus. Joprojām esmu vasarā un vienā lielā piedzīvojumā...

„Life is too short to wake up with regrets. So love the people who treat you
right. Forget about those who don’t. Believe everything happens for a reason. If you get a chance, take it. If it changes your life, let it. Nobody said life would be easy, they just promised it would most likely be worth it.”

Ir tik interesanti vērot no malas, kas ienāk/aiziet tavā mazajā dzīves burbulī, kādi tik brīnumi notiek un kā mainās ceļi, sakrustojas sliedes un paralēlās līnijas nekad, nekad nesatiekas. Tomēr šie visi notikumi veido mani un manu dzīvi. Zini ko? Man patīk! Jo es gribu ieritināties siltā pledā ar kakao krūzi rokās un našķiem blakus, kamēr mani draugi runā pilnīgas muļķības un smejas par to, kā gan ir iespējams savākt vienā vietā tik dažādus, bet tomēr mīļus muļķcilvēkus, kurus parasti dēvējam par draugiem. Un līdz ko iestājas nakts, sākas sarunas, kurām gaišā dienas laikā nav lemts tik izteiktām skaļi. Par dzīvi, par nākotni, gan prieku un sāpīgākajām asarām, par visu un tajā pašā laikā- neko. Jo atmiņām ir liels spēks... Lai arī kādas tās būs, tās silda.

Vai tu sildīsies kopā ar mani?

Jā, savos rakstos es vairākas reizes esmu atkārtojusies, izmantojusi vienas un tās pašas frāzes, stāstījusi vienu un to pašu. Kāpēc? Jo brīžos, kad cilvēks ir laimīgs, viņš kļūst arī nedaudz muļķīgs.  

 Un tad, kad es rakstu kārtējo stāstiņu par to, kā man iet, es nespēju atcerēties negatīvās, skābās un sapūdētās emocijas, kas gāzušās pār manu galvu. Lai cik muļķīgi arī nebūtu, citiem un savām atmiņām stāstīt tikai to labo, tas ir tieši tas, ko es šajos brīžos atceros. Tomēr apmulsums mani nepamet. It īpaši jau pēdējās dienas, kas tiek pavadīts šeit... Piedzīvojumi vilina vairāk par atgriešanos mājās. Saule silda siltāk par Latvijas rudeni. Cilvēki smaida plašāk. Bet arī šeit jau ir izveidojusies sava rutīna, no kuras brīžiem gribas aizbēgt. Aizbēgt... Un uz kurieni man ir lemts doties tālāk? Kādus ceļus krustot un kādām upēm pāri brist? Manī nemitīgi cīnās viens jautājums, kam seko otrs un tad vēl nākamie... Kā jau vairākas reizes esmu teikusi, būs interesanti.. Man nav ne mazāko šaubu, ka vēl ir tik daudz, ko piedzīvot... Lai arī ir grūtāk atrast un, galvenokārt, novērtēt piedzīvojumus mājās, es esmu gatava spert solīti pretī un vismaz censties dienas padarīt košākas.

Šādi mēs smuki esam, kad miljonāriem sakārojas pa banketam...

Dienas spilgtas man padara dažādi notikumi, mirkļi, skatieni, ienākošie cilvēki un, galvenokārt, veids, kādā es uz to visu reaģēju. Un nāca dienas, kad gribējās izdarīt, ko vairāk... Kādiem īpašiem cilvēkiem... Maniem vecākiem. Trakas idejas nes labus augļus. Zvans uz mājām, biļešu reģistrēšana, pirkuma apstiprināšana un kliegšana klausulē: „Mammu, tēti, daudz laimes kāzu jubilejā. Jūs brauksiet uz Itāliju!” Un nav svarīgi, kādas nervu zāles viņi dzēra, kad sagādāju viņiem šo pārdzīvojumu, jo laiks šeit droši vien bija tā vērts. Lai gan likās, ka laika vēl ir tik daudz, jāsaka, ka ciemošanās nedēļa jau ir iztecējusi. Šeit pirmo reizi man bija sajūta, ka es esmu pieaugusi. Jo es biju tā, kas uzņēma savus vecākus savās jaunajās mājās. Es biju tā, kas parūpējās par viņu izmitināšanu. Es biju tā, kas apkalpoja viņus, pienesa kafiju, klāja brokastis, vāca traukus un visādi citādi izdabāja. Es biju atbildīga par viņiem nevis otrādāk. Sajūtas... interesantas. Sajūta, ka tu esi pieaudzis un atbildīgs, mulsina. Vismaz es tai līdz galam nebiju gatava. Variet ar mani lepoties. Es tiku galā!

Protams, ka arī mums ļoti gribējās ceļot apkārt un baudīt brīvdienas, bet... varēsim gulēt mājās! ;) Tomēr nelieli piedzīvojumi tika arī mums. Ašas idejas un jau 5cos no rīta ceļamies, lai mašīnā gulētu viena otrai klēpī un cepinātos saulītē. Tas ir to vērts, jo jau ap 10 no rīta mūs mīlīgi sveicināja visu varenā Venēcija. Venēcija, tu esi lieliska! Un kad tad, ja ne tagad? Neko nevar skaidri zināt, tāpēc iespējas šeit tiek tvertas uz katra stūra. Tieši tāpēc mums bija jāizbrauc ar gondolu. Mums bija jādzird dziesmas. Mums bija jāiet apskatīt Venēcijas varenākās vietas un jāēd daudz, daudz saldējumi. Ah, tā ir viena maza sapņu vieta... Bet ar pāris dienām sapņu mākoņos pietiktu. Kas par daudz, tas jau būtu par skādi. Ceļojumi gan nekad nevar būt par daudz. 

Venēcijas brīnumi

Šajā vasarā mans ceļojumu gars ir atgriezies ar jaunu, ašu un neremdināmu sparu. Es gribu vēl, tad vēl un vēl... Tāpēc nākamajā dienā atkal tiek pakotas lielās ceļojuma kastes un līkumainie ceļi mūs ved uz Šveici. Ja esi tik tuvu, tev ir tur jāiegriežas. Un, ticiet man, tas ir to vērts. Mums bija jāiebrauc Šveicē, lai redzētu daudz, daudz palmu, tirkīza zilu ūdeni un kūrortu cienīgus skatus. Laikam nekad nebeigšu priecāties par ūdeni un tā skaistumu. Valdzinoši! Tomēr visiem piedzīvojumiem pienāk gals un labi, ka tā, jo ar nedēļu man bija gana... ;)

Kādi gan piedzīvojumi ir notikuši šajās pēdējās dienās... Lai gan katru rītu ceļos ar mazu īgnumiņu, jo priekšā atkal garās darba stundas, es nespēju beigt priecāties, kādi brīnumi ar mani šeit notikuši. Tikai dažas dienas pagājušas, bet esam jau atvadījušies no saviem itāļu draugiem, iepazinušas jaunus cilvēkus, bijušas jaunās vietās, darījušas pavisam, pavisam trakas lietas. Skaisti dzīvot neaizliegsi... Ak, ja jūs zinātu, cik patiesībā paliek bēdīgi, zinot, ka rit pavisam pēdējās dienas šeit. Jau tagad tiek teikti atvadu vārdi un tas nemaz, nemaz nav patīkami. Es tik ļoti, ļoti ilgošos pēc šī visa. Zinu, ka citiem liekas neiespējami iemīlēt vietu, kurā ir bijušas tik daudzas darba stundas un pienākumi, tomēr... šī ir bijusi viena vareni skaista vasara. Un es esmu iemīlējusi šo piedzīvojumu garu. Iepazīt jaunus cilvēkus, redzēt jaunas un jaunas vietas, runāt vairākās valodās un smieties par visu un neko. Tieši tā es gribu dzīvot... Un esmu pārliecināta, ka tieši tā tas arī notiks. 

Čabulīši

Nu, radniecību nesajauksi... It īpaši ēšanas ziņā...

Sveikiņi, mani sauc Kristīne un man patīk....

Kamēr esam savā burbuļa pasaku valstībā, mēs ķeram un grābjam visas iespējas, kas mums tiek piedāvātas. Tieši tāpēc kādu vakaru devāmies satikties ar jauniem puišiem. Jā, mums pēc tam bija pamatīgas nepatikšanas. Jā, tā bija pirmā un pēdējā reize, kad mēs viņus satiekam. Jā, es pilnīgi un galīgi nenožēloju šo lēmumu. Kāpēc gan to darīt? Atmiņas tomēr ir tik vērtīgas...

Lai arī brīžiem esmu pārāk apjukusi, lai saprastu, ar kādu mērķi notiek konkrētas lietas un uzrodas dažādi cilvēki, es gaidu, kad sapratīšu, kāds bija šis iemesls. Un vienmēr tāds arī ir... Vienmēr... Patiesībā jau viss notiek uz labu! Ir tikai nedaudz jāpaciešas, lai saprastu, kas tevi gaida aiz nākamā stūra. Re, pat šeit satiktie cilvēki var tik daudz ko iemācīt... Un es zinu, ka man pietrūks arhitekta ikrīta kapučīno tase un viņa varenie jociņi pie alus glāzes. Jā, vācieša tētis (minēts pagājušajā rakstā) un pats vācietis mums ir kļuvuši par labiem draugiem. Tēti (tieši par tēti mēs saucam vācieša tēvu- arhitektu) šeit ar smīniņu dēvē par manu vīratēvu un tāpēc viņam tiekot piešķirtas atlaides... Arī viņš nav uz mutes kritis un mēdz mani kacināt un mulsināt. Kā lai nemulst, ja tev izsaka kaudzi komplimentu? Ak, tas ir cilvēks, kuram vajadzētu līdzināties. Tiešām, es tā priecājos, ka esmu iepazinusi cilvēkus, kas savā dzīvē ir spējuši sasniegt tik daudz. Tētis, piemēram, ir 68 gadus vecs, viņam ir 9 gadīga meita (interesanti, ne?), viņš ir pazīstams ainavu arhitekts (un tajos arhitektos kaut kas ir), viņš staigā stilīgāk nekā daļa jauniešu, viņam ir pietiekami daudz naudas, lai nopirktu dzīvokli Como krastā un pieņemtu darbā finanšu konsultantu Itālijā, bet tajā pašā laikā viņš pats savām rokām remontē dzīvokli, staigā nošmulētās mājas drēbēs, lasa ikrīta avīzi, liek savam dēlam pašam pelnīt naudu un ir spēcīgāks un apņēmīgāks par daļu man pazīstamo. Apbrīnojami! Un vēl labāk, ja viņš var izteikt jociņus par vietām, kur viņa dēlam vajadzētu masāžu (if u know what i ment), teikt, ka tik skaistai meitenei nav vieta šādā darbā vai jautāt, kā es ar katru dienu varu palikt arvien skaistāka, kā arī nepārmest to, kādas trakulības dara jaunieši. Atzīšos, ka mani tomēr mulsina viņa atklātība.. Piem., rītā pēc ballītēm viņš nāk dzert kapučīno un ar smīniņu jautā, cikos tad es esmu atnākusi mājās... Trakāk gan ir, ja viņš man sāk jautāt, ko tad viņa dēls ir darījis iepriekšējā naktī vai liek pastāstīt, kāds dēlēns esot patiesībā. Ak, kāpēc es? Tad nu es bālēju un sarkstu vienā laikā, lai pēc tam aizietu aiz stūra un skaļi smīkņātu. Un tādam cilvēkam ir arī tikpat ievērības cienīgs dēls. Man jau liekas, ka gandrīz visi ir dzirdējuši manas rozā briļļu gaviles par šo cilvēku. Un tam ir pamats, jo vācieša dzīve ir tāda, pēc kādas es tiecos. Kā Madara saka- viņš izskatās kā no žurnāla vāka izkāpis, viņš studē ainavu arhitektūru un jau tagad zina, ko grib panākt. Kā arī gadu ir pavadījis Kanādā un darījis trakas lietas. Viņš visu laiku uzsver to, ka ir jādzīvo pa īstam un jādomā, ka šī varbūt ir vienīgā iespēja... Izskats, apņēmība, galva uz pleciem, piedzīvojumi, talanti, ēst gatavošana, sports, avantūras. Ah, puisis, ko meitenes gribētu apprecēt. Būtu tā vērts, patiešām! ;) Tad nu es tikai varu ieplest muti un censties sev iekalt galvā visas pamācības dzīves baudīšanā, ko viņš ir apguvis. Ļauties dzīvei, lai ietu uz mērķi! Jāatzīst, ka šajos brīžos es sāku apdomāt savu studiju izvēli... Tomēr, es secinu, ka mana izvēle ir piepildījusi lielo sapni dzīvot Itālijā, runāt vairākās valodās, iepazīt jaunus cilvēkus un kultūras. Jā, kā jau atkal pierādās- viss, kas notiek, notiek uz labu! 

Pirmais vakars ar vācieti ;) P.S. Bez šīm neiztikt!

Un pārsteigumu šeit mums sagādāja arī latviešu puiši, kas nobrauca 2300 km vienā virzienā, lai tikai satiktu Madaru. Trakie latvju bāleliņi, kas, neko nesakot, ierodas ar baltām rozēm un sagādā jaunas emocijas. Ah, kādas tik lietas viņi te nesastrādāja (žēl, ka visa Carate Urio jau par to zina :D). Protams, ka visiem bija jānosvin viņu atbraukšana. Protams, ka arī vācieti vajadzēja uzaicināt pievienoties šai avantūrai (labi, labi, tā bija mana ideja). Protams, ka klusi šis vakars nemaz nevarēja beigties. Bet tik skaisti bija salasīties latviešu un vācieša kompānijai, sēdēt ezera krastā un vērot skatus, mācīt izrunāt „šaursliežu dzelzceļš” (p.s. viņam ļoti labi sanāk) un pārrunāt dažādus muļķīgus notikumus. Kurš gan būtu domājis, ka man vakars beigsies ap 6 no rīta, kad smuki vedu gulēt vācieti, kurš skraidīja apakšbiksēs pa mūsu laukumu pilnīgi slapjš? Jā, nakts peldes un manis mešana ezerā arī neizpalika. Ah, lielāks bija apmulsums, kad nākamajā rītā vajadzēja atskaitīties viņa tētim (smīniņš, smīniņš) vai klausīties, kā latviešu puisis ir aizmidzis ārā vai gulējis pie ieejas durvīm. Kauns pa visu seju mijās ar nākamā rīta smieklu lēkmēm. Tā mums te iet, nav jau slikti, kā man šķiet... :D Jā, mēs bijām pārāk skaļi, tomēr locījāmies no smiekliem. Jā, kādam bija pārāk smags nākamais rīts, bet visi cītīgi strādāja arī pēc šādas nakts. Jā, mums aizliedza laist istabā puišus, bet latviešiem mūsu gultas likās tīri ērtas... Jā, cilvēki par mums runāja, bet mēs varam runāt par šiem piedzīvojumiem vēl vairāk... Skaistas pēdējās dienas aizvadītas šeit... Gan trakā internacionālā nakts, kas beidzās pēc 6 no rīta, lai pēc 2 stundām jau strādātu. Gan iešana uz vietējo festu un salūta vērošana lietū. Gan vakardienas gājiens uz blakus ciemata bāru 2 latvietēm un vācietim, kad ārā gāž lietus, vienā virzienā jāpavada apm. 30 min un bez mazākās jausmas, vai bārs vēl ir atvērts. Jāatzīst, ka abos virzienos mēs uztvērām mašīnas, kas gājienu samazināja, kas atkal ir jauns stāsts. Tas gan nemazināja šo trako ideju un lielās smieklu lēkmes atpakaļceļā. Un kas gan zina, ko mums sniegs šī nakts un atlikušās dienas? Ir idejas par vācieša pavārmākslas novērtēšanu un kopīgu dienas pavadīšanu, gan bāra apmeklējums... Kurš gan zina? Mēs esam gatavi jebkam, lai pēdējās dienas pavadītu kopā un skaisti... Dzīve, mēs gaidām patīkamus pārsteigumus! ;) Jā, man ir pilnīgi vienalga, ka pēdējās 4 dienas es esmu gulējusi kādas 15 h... Pietrūks... Ah, kā man tas viss pietūks...

Atgādinājums man... Kristīn, uzmanies no tā, ko vēlies... Vēlmes var piepildīties arī neīstajā laikā un vietā, kad pašai nāksies cīnīties ar savām emocijām un mazajiem velniņiem, kas sit kājas pret zemi un kliedz: „Bet es GRIBU un TAGAD!”. Tomēr ir skaisti... Lai arī nedaudz pietrūks, nedaudz būs skumji, nedaudz žēl un nedaudz asaraini, es neko nemainītu pret visiem šiem vasaras notikumiem.

Un manas vēlmes piepildās neticami precīzi. Skaistas naktis aizvadītas un brīnišķīgas dienas redzētas. Tad nu atlicis vēl pēdējās vēlēšanās piepildīšanās šeit un lielās apņēmības „dzīvot skaisti” nepazaudēšana.

Lai izdodas, ļautiņi!

Baudu pēdējos brīžus šeit un pavisam, pavisam drīz atgriežos mājās...

Lec pāri debess malai....

P.S. Dzīve, nes jaunus piedzīvojumus, skatienus, emocijas, apskāvienus, iespējas un brīžus. Tu jau zini, ko es vēlos un kā mani patīkami pārsteigt!

Tiešā reportāža no neiedomājami izdevušās vasaras ir beigusies!

Priekā, mīļie!

Es mīlu tevi, vasara 2013'

„Kad es iešu pensijā, tad absolūti neko nedarīšu. Pirmajos mēnešos vienkārši sēdēšu šūpuļkrēslā.
- Un pēc tam?
- Un tad es sākšu šūpoties!”