Viegli, liegi, nepiespiesti!

2012. gads Kristīne: es gribu junk food. es gribu siltumu. es gribu kolu. es gribu pankūkas. es gribu saprast. es gribu zināt. es gribu lasīt. es gribu dejot salsu. es gribu virpuļot laternu gaismā. es gribu ieelpot jūru. es gribu ieskatīties acīs. es gribu sauli. es gribu izjust. es gribu smieties. es gribu kaut ko darīt. es gribu uz Maķedoniju. es gribu jebkur. es gribu brīvi. es gribu tā, lai viegli. es gribu šo un es gribu to, jo es gribu visu..kaut ko. Laiks iet un mēs it kā maināmies, bet, lai gan ir pagājuši vismaz 2 gadi, manas vēlmes nav mainījušās. Es joprojām gribu tā, lai viegli!

-          Skaut sevi plaukstām tavām

-          Un tavas mājas saukt par savām.

 

Rakstiet! Jo man patīk rakstīt... Es vienmēr esmu rakstījusi... Šķiet, ka nemācēju īsti lasīt, kad varēju likt kopā burtus un skricelēt vārdus- uz sienām, lapiņām, mammas čekiem, krāsojamā grāmatā, uz rokām. Rakstīt dienasgrāmatu, dzejoļus, vēstules, muļķīgas sms vai twitter ziņojumus. Galvenais, ka ir lietas, kas pāraug atmiņās, bet pierakstītas tās mēdz atkal atdzīvoties vai izgaist pavisam... uz neatgriešanos. Un to jau neviens man nevar atņemt!

-          Likt kāju jūrmalas smiltīs,

-          Palaist sāpes gājputnu sirdīs.

 

Šobrīd gan mana rakstīšanas kāre ir iesprūdusi rajonā starp galvu un krūtīm. 3h cītīga darba pie bloga un bums! man mīļais dators parūpējas par to, lai es nekad vairs neatgūtu jau pabeigtu, uzlabotu vārdu virknējumu, kas vienkārši izzuda. 

Nekas, es apsolīju jums izstāstīt, kā man ir gājis. Varbūt es vairs neizplūdīšu 3h garos emuāros, apcerējumos un dvēseles skricelējumos, bet vismaz neliela daļa no piedzīvojumiem tiks arī jums.

Varu sākt stāstu ar lielo notikumu erasmusnieku un Fafes dzīvē jeb jauna kluba atklāšanu. Skaļa soļošana uz kluba pusi beidzās ar ielēkšanu mašīnā ar vēl 7 cilvēkiem un traukšanos pretī ballītei. Dūmaka, palmu ieleja, gaismas, mūzika, cilvēku pūlis un smiekli. Nezinu kāpēc, bet mūs palaida pūlim pa priekšu un sveica ar welcome šampanieti. Ah, Holivuda, tu man patīc! Neizpalika arī bez dejām ar omēm, dārgiem kokteiļiem, asām pļaukām, cigarešu dūmiem, mīlas scēnas un skaļas iešanas mājup 6:00.

Smile for your life!

Iekļuvām padsmit bildēs, lai gan klubam ir vairākas zāles un stāvi.

Pāris dienu atpūta un 2 nedēļu piedzīvojumu maratons var sākties. Sagaidām savu pirmo ciemiņu no Latvijas. Cik jauki ir saņemt saldumu kalnus, mājas kūpinājumus un rupjmaizi. Mājas- mīļās mājas! Nevar sēdēt uz vietas, ir jāizrāda visi Portugāles labumi arī ciemiņam. Tad nu apskatījām pilsētas, dzērām portvīnu, apciemojam erasmusniekus, deldējām deju grīdu Piccadilly, kāpām krācēs, sauļojāmies un ārstējām apdegušo ādu. Tā nogurt var tikai no svētkiem un neparko runu plūdiem! 

Kā jau iepriekš esmu teikusi, Fafe ir brīnumu vieta jeb vērdiņš, no kura nāk un nāk pārsteigumi. Jauns brīnums- Fafes ezers. Maza burvju ieleja ar krāču šalkoņu, tropu zaļumu un zibens ātrām ķirzakām. Nezinu, kur paslēpušās manas bailes no augstuma, bet man ne brīdi nebija bail lēkt pāri krācēm, kāpt ledus aukstā ūdenī un stāvēt kraujas malā. Adrenalīns dara savu!

Take me down to the paradise!

Kad ciemiņi pavadīti, pēdējie sveicieni nodoti, varam sākt plānot pašas savu laiku. Viens, divi, trīs, esam rezervējušas hosteli un 5:00 no rīta kāpjam autobusā, lai dotos piedzīvojumā, par kuru nekad nebūtu iedomājusies. X factor un The Voice nav tikai izklaide youtube.com un lielisko dziesmu mikslis, tā bija arī viena diena manā dzīvē. Kā jau teicu- brīnumi notiek! 5h ilgs ceļš, 2h gaidīšana, 2h filmēšanas mēģinājums un 5h uzstāšanos filmēšana ar 10 minūšu pauzi pēc katra dalībnieka, lai nogrimētu žūriju un uzpucētu grīdu- tas bija tā vērts! Jā, jā, mēs tikām FINĀLĀ! Mūsu varonis uzvarēja duelī un nu viņš ir The Voice of Portugal finālā. Ideāli!

Ja cēlāmies 3:30 un prom no filmēšanas arēnas devāmies 20:00, tad pavisam traki skan turpmākie piedzīvojumi ar taksi un hosteļa meklējumi Lisabonā. Ja jau esam tik tuvu, tad ir jāizbauda Portugāles sirdī- galvaspilsētā. Nav laika atpūsties, jau 7:00 ceļamies, lai ar pilnīgi svešu 43 gadīgu sievieti (iesaku blablacar.com) dotos uz vienu no Portugāles labākajām pludmalēm- Cascais. Palmas, kvēla saule, tūristu plūdi, buru laivu masti, uzkarsušas smiltis un pirmā pelde okeānā. Surstoša āda un aizpampušas acis ir nieks pret to burvību, ko mums sniedza pludmale, tur satiktie latvieši, vēsie dzērieni, tropu parks un ūdens sišanās pret klintīm. Vēlams atgriezties! 

Un arī nākamais rīts iesākas agri... Pus stundu garais gājiens uz Lisabonas centru pārvēršas trakākajā braucienā manā dzīvē. Nez no kurienes uzrodas divi puiši safari auto (90%, ka tie ir vietējie prinči, jo tāda visatļautība, nauda, izturēšanās piestāv tikai prinčiem) un piedāvā mūs pavizināt! Jā, dažreiz šķita, ka mēs vairs no šī piedzīvojuma neatgriezīsimies, bet tad bija tā vērts! 90km/h pa Lisabonas sirdi, traukšanās lejā pa kalnu atmuguriski, ignorētas sarkanās gaismas, skaļi spiedzieni un vēja virpuļošana matos. Nedaudz par traku, nedaudz par neapdomīgu, bet... kad vēl, ja ne tagad? Žēl, ka piedzīvojumi Lisabonā tuvojās izskaņai, jo puiši aicināja mūs līdz uz pludmali sērfot... Why not? :D

Tiekam karietē pievestas pie ostas, mājam ardievas un lecam iekšā kuģītī, lai dotos apskatīt Sanfrancisko tiltu un Brazīlijas statuju. Kāpēc nē, ja var jā? :? 100% tūristes un piedzīvojumi ir garantēti!

Minči prinči @Lisboa

Visām brīvdienām pienāk gals un skriešus mēs dodamies uz autoostu. Ignorējam sakarsušo ādu, sāpošos muskuļus un smagās somas, jo priekšā pēdējais autobuss, kuru nevar nokavēt. Uzmini nu, kas notika? Nē, uz autobusu mēs paspējām, bet... tas bija pilns. Kā mēs varējām palaist garām vienīgo autobusu uz mājām, ja esam valsts otrā galā? Nekas, kustinām smadzenes un ķeram biļetes un tuvāko vietu mājām. Maratons pakaļ ēdienam, 5h ceļš uz citu pilsētu, neliels apjukums un vēl...vēl... Nekas tik ātri nenokārtojas! Jau nedaudz nomierinājušās sēžam autobusā, kad uzzinām, ka šis autobuss brauc uz otru Portugāles galu. Kā? Kā mēs varam atrasties nepareizajā autobusā, ja mums pārbaudīja biļetes? Jā, kontroliera platais smaids ar- I hope to see you again! un mēs esam „vinnējušas loterijā”. Liktenis spēlējas ar mums, bet galu galā mēs tomēr mainām autobusus un nedaudz atvelkam elpu 5h ceļam. Pārgurušas, ar smagām somām un nezināmu plānu izkāpjam gala pieturā, lai meklētu autobusu uz citu pilsētu, no kuras beidzot varētu nokļūt mājās. Še tev, nekas nav tik vienkārši. Pēdējais autobuss ir aizgājis pirms pus h un mēs stāvam lietū svešā pilsētā ar visām savām mantām un 0 skaidrības. Smieties vai raudāt? Abus divus reizē? Liela uzelpa un mēs tomēr tajā dienā aizmigām pašās savās gultiņās. Brīnums! Tomē nekas nav labāks par mājām!

Brazīlija, Sanfrancisko? Kas tālāk?

3 mēneši ir laiks, kad jau sāk slepus iezagties domas par došanos mājās. Varu klusu pačukstēt, ka esmu sailgojusies un nu jau esmu gatava doties mājup... Ceru, ka jums jau kalendārs pilns ar plāniem/notikumiem/ pasākumiem kopā ar mani! Bet kuš! nekādas ilgošanās un nolaistu mutes stūrīšu, mums priekšā vēl pietiekami daudz notikumu, apciemojumu un ceļojumu, bet par to jau vēlāk...

Liels lāča apskāviens, Kristīne*

Maybe... maybe i am crazy!

  "We all get at least one wish a year over the candles on our birthday. Some of us throw in more--on eyelashes, fountains, lucky stars, and every now and then, one of those wishes come true. So what then? Is it as good as we'd hoped? Do we bask in the warm glow of our happiness? Or, do we just notice we've got a long list of other wishes waiting to be wished? We don't wish for the easy stuff. We wish for big things. Things that are ambitious, out of reach. We wish because we need help and we're scared and we know we may be asking too much. We still wish; though, because sometimes they come true."

Man patīk sapņot. Par niekiem vai milzu notikumiem, jaunām iespējām vai nākamā rīta brokastīm. Sapņojot rodas cerība, bet cerība nozīmē virzību. Līdz šim man vienmēr ir bijis skaidrs, ko es vēlos panākt. Mazie sapņi kļuva par īstenību līdz brīdim, kad es vairs nezināju (vai varbūt nezinu?), par ko sapņot tālāk. Vai es tiešām jau esmu tik pieaugusi, lai izsapņotu katru stūrīti savā mājoklī, iztēlotos jaunos darba kolēģus, sapņu bildinājumu vai pirmo kopīgo ceļojumu?  Tam, iespējams, ir īss brīdis pirms miedziņa, kad prātam vajag kaut ko pavisam pūkainu, maigu un izdomātu, kaut ko pilnīgi pretēju īstenībai, kaut ko, kam ir laiks nākotnē. 

Give me a boat, a lake, and a drink in my hand and you'll make me the happiest girl in the world!

Manu sapņu lielāko daļu aizņem jaunas vietas, apstākļi, cilvēki, brīži, jauni riski un nezināmas rūpes. Ceļošana ir mans adrenalīns. Mana riska pakāpe un sevis pārbaude. Un es zinu, ka tas, ko ik pa laikam daru, ir mana sirdslieta. Traki braucieni, nezināmi ceļi, jauni cilvēki. Brīvdienas Porto, stopēšana uz Poliju, Jaunais gads Madridē, satikšanās Milānā, 6dienas tēja Lietuvā, gulēšana Maljorkas pludmalē un rīta kruasāns Parīzē. Jā, tā tiktu ierakstītas sapņu paralēles. Lai arī ir brīži, kad šķiet nedaudz par daudz visa un visu, es neapstāšos, jo ik pa laikam ir kāds, kas man atgādina, kādas emocijas var uzsist visi šie „krāsaina dzīve” momenti. Ah, sapņot un sapņot! P.S. Viena no šīm vietām kļūs arī par manu realitāti, bet nav ko skrien notikumiem pa priekšu, visam ir savs laiks!

20th century maģija

Izraušanās no ierastās vides rada ne tikai jaunus apstākļus, tas rada jaunu mani. Domāju, ka visi, kam laimējies, zina to ceļojumu sajūtu, kad vari atļauties nedaudz vairāk, runāt nedaudz skaļāk un uzvesties nedaudz neierastāk. Kas notiek „sapņu zeme X”, paliek „sapņu zeme X”! Nost ar manām bažām pirms Erasmus laika! Šis ir kārtējais krāsu pilnais laiks manā dzīvē... Diez cik daudz darba ar sevi ir jāieliek, lai šīs pašas emocijas atļautos tvert mājās? Jautājums, kuram, iespējams, būtu laiks meklēt atbildi... vismaz mēģināt riskēt.

Geju klubs is it!

Runājot par to, ka trakajiem pieder pasaule... Gribi dzirdēt, ko jaunu 4 latviešu meitenes var sadarīt 2 nedēļu laikā? Sāksim jau ar to, ka Fafe joprojām nebeidz pārsteigt. Kamēr saulainās dienas ļāva mums ķert pašmāju labumus (sauļošanās parkā, pastaigas, ķīniešu veikali, burvīgi kruasāni un tirgus dienas), mums bija jāmeklē jaunas iespējas. Tici brīnumiem un brīnumi notiks! 15 minūšu saruna 2dienas vakarā un 5dienas pēcpusdiena tiek pavadīta ceļā uz Spāniju. Tieši tik vienkārši... Iespēja bez maksas tikt uz blakus valsti, hosteļa rezervēšana, mantu kravāšana, laimes spiedzieni un 100% JĀ! Šādi sākās mūsu 3 dienu piedzīvojums jeb nebeidzama ballīte Spānijā. Ieteikums pagaršot kalmārus un astoņkāji- darīts. Izvēle par labu mājas vīnam- darīts. Noguruma sarunas un bezjēdzīgi smiekli- darīts. Meiteņu pucēšanās laiks un ballīšu meklēšana ar kartes palīdzību- darīts. Spānija mums atklāja pavisam jaunas ballīšu un izklaides iespējas. 20th century bija klubs, kas atstāja mūs bez vārdiem. Jaunas dziesmas un ideāls interjers, vecas dziesmas un gaismu efekti, cilvēki, kas grib iepazīties un tādi, no kuriem jāizvairās. Brīdis, kad divstāvīgā klubā vairs nav vietas, cilvēki piespiedušies viens pie otra, visur tiek izslēgtas gaismas, sāk skanēt „We will rock you” un visi sāk sist kājas pret zemi un bārmenis dauza milzu miskasti pret zemi dziesmas ritmā. Uh, emocijas! No viena kluba uz nākamo, tad atkal citu un atpakaļ pie pirmā. Dziedāšana kopā ar DJ un geju kluba apmeklējumus, fanošana pie Britnijas un Backstreet boys, jaunas iepazīšanās un centieni 6 no rīta sameklēt hosteli, kad tikko iziets no ēstuves ar milzu bageti rokās. Protams, ka nākamajā rītā nav laika gulēt, ir jādodas piedzīvojumos. Palmu ielejas, okeāna šalkoņa, nebeidzamas ielas un skaisti skati. Pēdējā ceļojuma diena paiet zināmā migliņā, jo pāris dienas gulēts vien pa 4h. No hosteļa izrakstāmies 11:00, bet auto mājās mūs gaida 23:00. Ko 12h darīt vietā, kur viss jau redzēts? Jā, jābrauc uz Zoo! Tas nekas, ka mēs paspējām aizmigt uz soliņa pie putnu būriem, 2h meklēt iespēju paēst, apm. 8h būt uz kājām, 3h pavadīt McDonalds un aizmigt arī tur uz galda. Kad tad, ja ne tagad?

Go hard or go home?! Jā, Kristīne paklausīja jūsu padomam runāt vēl skaļāk, dejot vēl trakāk un priecāties nedaudz vairāk. 3dien kravājām somas, lai brauktu pie nezināmiem cilvēkiem, lai ļautos nezināmiem notikumiem. Traka, traka, traka ballīte kaimiņu pilsētā beidzās ar trakām, trakām atziņām nākamajā dienā. Bija dejas uz galdiem un krēsliem, kad pašai šķiet, ka tiek spēlēts augstāk par zemi. Bija tabasco šoti un pašbrūvēti liķieri-> nekad, NEKAD vairs!!!! Bija dzeršanas spēles. Bija ballīte ar tikko iepazītiem cilvēkiem un limbo. Bija suvenīri no bāra. Bija klubs, kas atmiņās palicis tikai teorētiski. Bija braukšana kopā ar piedzērušos šoferi uz 200km/h. Gandrīz bija ietriekšanās policijas mašīnā. Un 100% bija briesmīgs nākamais rīts. „Young, wild and free” statuss ir jāatstāj pagātnei. Visam ir savs laiks un šis laiks nu ir pagājis... vismaz šādā kombinācijā.

Fafe rally spring 2014 ar 100 000 apmeklētāju

Morāle dara savu un sirdsapziņa klauvējas pietiekami stipri, lai kādu brīdi priecātos par dzīvi pavisam saprātīgi un mierīgi. Vai mums sanāca? Iespējams! Kurš gan būtu domājis, ka Fafe notiek Eiropas rallija posms kalnos? Ja jau karnevāla laiku palaidām garām, šo mēs nevarējām nokavēt. Cūkas laime vai latviešu burvība. Kamēr citi 9 no rīta ar taksi dodas uz kalniem, mēs 12:00 sagaidām mūsu opi, kas mūs mierīgi uz turieni aizvizina, pēc tam vēl uzdāvina pašdarināto vīnu. Mājās ar kājām bija paredzēts iet apm. 2 h, bet vēsture klusē, kā mēs mājās nokļuvām jau pēc 20 min. Ah, zelta dzīve! 

       "Jo dzīvei  taču ir jābūt kaut kam vairāk par kārtīgi pa mapītēm saliktu lietu nomenklatūras sistēmu, vai ne? Tajā mapītē līgumi, tajā – rīkojumi, tajā – akti un nolikumi, tajā – tāme, pie kuras es worked my ass off un tajā  - atmiņas, kuras dara vāju, tātad to mapi labāk nekustināt. Kā jau teicu – es tā neprotu."

@Miniishe:"..jo vairāk laika mēs pavadām šeit kopā, jo līdzīgākas mēs kļūstam"