Davai, naļivaj!

Rit piektā diena šeit... Man jau drīzāk šķiet, ka pagājušas vismaz 5 nedēļas. Labi, labi, nav jau tik traki, bet tomēr... :D Laiks skrien nemanot, lai gan nekas ievērības cienīgs jau nenotiek...
Man šķita, ka jums varētu būt interesanti uzzināt, ko tad īsti es te daru. Laikam jau nav nekāds brīnums, ka kūrortos nedzīvojos un kokčikus 24/7 arī necenšos dabūt salmiņos (ah, pietiek sapņot!). Arī tas, ka šeit esmu foršākā viesmīlīte visā rajonā (;D), nav nekāds noslēpums. Principā tādi arī ir mani darba pienākumi- smaidīt un pārdot pakalpojumus! Interesanti, vai ne? :D

Un šādi mēs smaidām viesiem. Nav brīnums, ka viņi ātri izrakstās! :D

Darba diena sākas 7.45, kad visiem franciski- vāciski- itāliski runājošajiem viesiem gribas ieēst kādu baltmaizes riku, un man, protams, jāsteidz apmierināt viņu vēlmes. Pēc brokastīm pelnrušķītes mazgā, slauka, vāc, kārto un pašas ķeras klāt savām baltmaizes rikām (mēs katru vakaru apņemamies neēst tikko svaigi ceptu baltmaizi, bet katru rītu mēs nespējam pretoties brūni dzeltenajai garoziņai... tomēr daudz ēst baltmaizi nav labi, tāpēc ar vienu maziņu-ne-tik-maziņu gabaliņu maizes mēs cenšamies noslēpt vēlmi pēc vēl 2 tādiem pašiem.. zinu, zinu, ka esam varones!). Šeku-reku klāt jau pusdienlaiks, kad mums atkal ir laiks ēst... Nē, nē, itāļi daudz neēd. Tiešām!!! Un nav mums te nekādu picu un lazanju. Mēs ēdam gaļiņu un dārzeņus... Un tas nekas, ka 4tajā dienā ar spinātiem, brokoļiem, pupiņām un burkāniem gribas kliegt- itāli, atdod frī kartupeļus- un rūkt kā sunim, ja kāds nāk tev klāt... Rarr! Starp citu, vakar gandrīz pazuda Como ezers. Kāpēc? Jo latvietes izdomāja pagaršot pastu ar čilli. Malači, meitenes, laba doma... Tā nu sākās jauns stāsts: "Reiz  bija skaists ezers pie Como, kuru izdzēra divas čilli saēdušās latvietes. Tagad šajā vietā redzamas vien divu meiteņu statujas, kuras kliegdamas cenšas atvēsināt degošo muti un pampstošās lūpas."
Ak, jā, nav jau tā, ka mēs domājam tikai par ēdienu. Bet Verdura boy atvestais arbūziņš šobrīd iet iekšā vienkārši ideāli. ;) Pēc tā brīža, kad visi ir laimīgi piestūmuši savus puncīšus ar 5 ēdieniem un izdzēruši litriem ūdeņa, mēs varam atpūsties veselas 3!!!!! stundas. Daudz, vai ne? :)
Jā, principā es darbā esmu no 7.45- 15.00 un tad no 18.00- 23.00... Un, jā, arī brīvajā laikā mēs +/- pavadam viesnīcā.

Bet brīvajos brīžos mēs skatamies uz Klūnija villu un ceram, ka paparaci notvers arī mūsu foto

Laikam jau mums te patīk, vai ne? :) Mums patīk visu kārtot un tīrīt. Kad mums atkal uznāk controle freek mānija, mūsu boss Džuzepe atgādina, ka šis nemaz neesot 5 zvaigžņu restorāns. 2 zvaigžņu viesnīca neesot visu laiku jāpulē un jākārto... Jā, šo 4 dienu laikā šeit pat var atrast mantas, kas bija pazudušas gadiem... :D

Joprojām cerība uz sauli izgaist pēdējā

Džuzepe mums vispār ir brīnumiņš... Viņš tik ļoooti mīl latvietes, ka visi viesi jau zina, ka mēs esam viņa lielās mīlestības (tas nekas, ka tas mainās katru gadu! :D) Uz lapiņām tiek zīmētas sirsniņas un rakstīti teksti par "LOVE IS IN THE AIR!" Mums gan ar Madaru par šo ir katrai savs viedoklis jeb tā mēs saprotam (vai nesaprotam) itāļu valodu. Madara saka, ka mīlestība visu laiku ir gaisā, bet kādā brīdī tā nolīst pār pasauli. Man atkal likās, ka mīlestība nevar pastāvēt visu laiku, kādā brīdī tā nolīst kā lietus un iesūcas zemē. Nu, pesimistes un optimistes skatījums uz dzīvi. :D
Patiesībā jau mums te iet ļoti jautri. Mums pašām par sevi un vienai otru nāk smiekli. Es patstāvīgi kaut kur ieskrienu un sasitos. Katrs klients ir potenciālais euro nesējs un uz viņiem mēs redzam vai nu glītu sejiņu vai naudas zīmītes. :D Un naudiņa mums patīk! Wiiiiiw! :D

Skati, skati, skati!

Mums šeit top lieliski joki, kurus neviens cits nesaprot. Piemēram, mūsu top frāze francūžiem ir: "Coffe..tea..or me? For free, with wi-fi - wi wi!" Un ko šie atbild- Wii,wii! :D Ak, mazie jokdari! :D
Jāatzīst, ka mūsu viesi ir īpaši. Tiešām... ļooti, ļoti īpaši! Big Joe, kas saka, ka viņam vajag tikpat karstu, stipru un lielu kafiju, kāds ir viņš. Un franču motociklisti, kas flirtē līdz vieniem naktī, bet tālāk nemaz netiek... Un tad Kaškai dāmītes jeb madam Klišeeee divu francūziešu sastāvā, kas visur līdz vadā svaļi smilkstošu suni. Ej nu sazini, ko viņas līdz pusnaktij dara tumšās Itālijas ieliņās. Un, protams, nevar aizmirst jauko geju pāri, kas cenšas neizrādīt to, ka zilā ir viņu mīļākā krāsa. Kuš, vrb viņi paši to vēl nezina... ;)

Nu tad... mēs turpinām vārīties savā suliņā un smaidīt, smaidīt, smaidīt!
Un ņemiet piemēru no Džuzepes, kas ir samācījies mums teikt šādas frāzes, jo tikpat jauki, kā to dzirdēt, ir kādam dāvāt smaidu:
 "Tu esi ļoti skaista!" "Viss ir labi!?" "Es tevi mīlu!"
Bet viņa šodienas TOP frāze- "Io sono stulbenis forever!" Mīlīgi!!!

Un visi skaļi dziedam: "Davai, naļivaj!" Lai jautrāks vakars!

Lai viegla dzīve! :)
Un kā iet jums, mani mīļie? :? (sun)

On way or another!

Un atkal jau esmu šeit, lai varētu ar jums padalīties, kā tad šoreiz iesāksies, turpināsies un, diemžēl, kaut kad arī beigsies Kristīnes piedzīvojumi saulainajā Itālijā. Vecās Kristīnes jaunie piedzīvojumi... Vai tomēr jaunās Kristīnes pavisam jaunie piedzīvojumi? :?
Nu man ir par vienu gadu vairāk manā "vecuma" tarbiņā, esmu kļuvusi par kripatiņu gudrāka (vismaz filozofijas eksāmena gudrības liek domāt, ka kaut kādam mazumiņam būtu jānāk klāt), blakus ir pavisam cits cilvēks un emocijas ir kāpušas un kritušas tikai šo dažu nedēļu laikā. Un es pat vēl neesmu Itālijā! Jā, jāatzīst, ka šogad aizbraukt ir grūtāk... Kāpēc? Neatbildēšu uz šo jautājumu ne jums, ne pati sev... Šīs 4 dienas vienkārši šķiet pārāk īss laika posms, lai sagatavotu sevi visai tai lielajai, saulainajai, saldējumiem un cilvēkiem pilnajai valstij, ko dēvē par Itāliju. Bet atliek vien palasīt pagājušā gada piedzīvojumus un atsaukt atmiņā visus +40 grādos uzkarsušos notikumus, lai gribētos visiem sejā skaļi iekliegt: "Mazā, es dodos uz ITĀLIJU! Wiiii!" Nu nav, nav jau nemaz tik grūti atcerēties, ka šī ir mana sapņu zeme ar sapņu ieliņām, valodu, cilvēkiem, notikumiem un sauli (lielu, karstu, emocionālu, vēlams arī muskuļotu un vīrišķīgi seksīgu...nu ja, es par sauli! :D)! 
Tad nu... Vēliet man veiksmi un skumstiet pēc manis tā kārtīgi, lai pat tur tālumā es jūtu, ka šeit ir kāds, kas par mani domā! Un es domāšu par jums (cerams, ka mazu mazītiņu brītiņu un tikai ar platu smaidu sejā)! Un vēl pēdējo reizi--> Gaidi mani, Itālija, jo es apsolos tvert visu, ko tu man šovasar sniegsi pretī! :)

-----------------------
Hello from Italy! Tip-top, kā saka Džuzepe, un esam klāt! Pirmo dienu esam pavadījušas staigājot pa Bergamo ieliņām un cenšoties sasildīties. Vakaros tomēr ir pietiekami auksti, lai varētu patrīcēt. Un ko gan divas latviešu meitenes dara Itālijā? Vari minēt trīs reizes!? Protams, ka atradām pirmo ķīniešu veikaliņu un lecām iekšā. Tfu, hormonu vētras apmierinātas un Itālijas saule šķiet spožāka. Atkal 3x vari minēt, ko Kristīne nopirka. Nja, man patiešām ļoooti trūkst kleitiņu. :D Pirmās picas un saldējumi nogaršoti, tagad esam gatavas rīta braucienam uz Lago di Como. 
Ak, skati te ir vnk fantastiski. Ezerā atspīd saules stari un visapkārt lēkā saules zaķīši. Tieši zem restorāna peldās gulbji un pīles. Dūmakā paslēpušies kalni un bagāto villas. Ieliņas tik šauras, ka bez pīpināšanās garām nevar tikt. Augšup pa daudzajām ieliņām iet kāpnes, kas nekad nevedīs lejā. Un hotel Fioroni mūs sagaida Ziediņa kungs jeb Džuzepe Fioroni. Viņš saka, ka kopš mūsu  atbraukšanas vairs nespēj normāli domāt, jo skaistās latviešu meitenes ir iekarojušas viņa prātu. Nuuu, patiesībā jau tikai Madara, bet tas jau ir cits stāsts. Ja vien jūs dzirdētu, kā Džuzepe spēlē klavieres un akardeonu... Mmm! Vakaros, kad sāk krēslot, visapkārt kalnam iedegas gaismiņas un restorānā ieskanas klavieres un Džuzepes balss. Skaisti, vai ne? :) 

Un tas viss būs man apkārt vairākus mēnešus. Skan... skan... iespaidīgi?! Turklāt jāatceras, ka vasara nemaz vēl nav sākusies... Visi labumi vēl ir priekšā. :) Un meitenēm jau patīk, ja viņas lutina... Tad nu mēs arī ļaujamies... Ļaujamies Itālijai un itāļiem...

Visiem tiem, kas pieraduši, ka Kristīne ballīte rocks the house... Nu, jāapbēdina jūs, mīļie! Šeit ir maz cilvēku, jo sezona vēl īsti nav sākusies un patiesībā diži vairāk te arī neparādīsies, ja neskaita tūristu plūsmas. Pāris bāriņi un autobuss, kas kursē tad, kad mums ir jāstrādā, diži neapmierina manas vajadzības šajā jomā. Bet... kurš var nomierināt latviešu meitenes? Ha, itāļu vīrieši jau nu 100% tie NEbūs! Mēs te esam tikai 2 dienas, tā kā visi lielie piedzīvojumi un stāstiņi vēl ir priekšā...  Un vrb kāds stāstiņš taps par Davido, kuru vietējie dēvē par pašmāju Džeikobu no Krēslas (mans viedoklis- nedaudz vairāk muskuļu un tur pat varētu saskatīt ko līdzīgu :D)... Bet varbūt ir vērts pastāstīt par mūsu valdzinošo pavāru, kuru Madara tikko nodēvēja par piselīgo pavāriņu! Hmm, es gan gribētu zināt, kā viņa to ir uzzinājusi... Bet visam savs laiks, visam savs laiks. :D

Skaidrs ir viens- stāsts taps... Ir pietiekami daudz laika, pietiekami forši cilvēki, pietiekami daudz notikumu un pietiekami trakas latvietes Itālijā!

Ilgojieties, gaidiet un rakstiet! :)

Bučas! :)*