but it's over now...

26.08.2013. 

Svētki mums. Iespējams, arī jums... Šodien aprit 3 mēneši kopš esam te. Vietā, par kuru tik daudz te stāstīts. Vietā, kura ir bijusi manā apziņā visus šos vasaras mēnešus, pilnībā izdzēšot no apziņas visu, kas notiek ārpus šīs vietas. Šī vieta šos mēnešus bija visa mana pasaule, jo man vienkārši nevajadzēja un nemaz negribējās neko citu. Pavisam drīz būs laiks atgriezties. Sajūtas? Mulsinošas. Vairs nezinu, kas tā patiesi mani gaida. Vairs nezinu, kur īsti atgriezīšos. Bet šķiet, ka priekšā būs atkal jauns piedzīvojums. Jauna, balta, skaista, nepiešvīkota un nenobružāta lapa. Ej nu sazini, ar ko un kādā veidā tā tiks atkal pieskricelēta, aizsvītrota ar korektoru un pārrakstīta no jauna. Zinu tikai vienu- būs interesanti.

Un kā var pierast pie šādiem skatiem? Redzēt pasaules burvību vēl un vēl...

Kā jau ierasts, galvenais notikums šajā valstī un Carate Urio ir darbs. Esam skrējušas aizelsušās un pilnīgi aizmirstot, ka mums ir arī kādas citas vajadzības bez galdiņu apkalpošanu. Tomēr ir brīži, kad nevar beigt brīnīties, kā vienā vietā varēja satikties visi šie cilvēki. Jo pie mums iet skaļi un tiek vareni paceltas balsis, ja kādu kaut kas nav apmierinājis (šo gan pārsvarā piekopj itāļi). Jo visi cenšas izvairīties no sievas un mūk pa gabalu, ja izdzird viņas balsi, bet, tiklīdz šī ir aizgājusi aiz stūra, sāk klusi ķiķināt. Jo mēs nesam virtuvē viltus pasūtījumus un gaidām, kad pavārs sāks lamāties, ka ir jau 22.00, bet viņam ir uzradušās jaunas lapiņas. Tad nu visi nevar novaldīties un spurdz pa visām malām, bet no pavāra dzirdamas atkal jaunas vārdu plūsmas. Jo mēs izjokojam viens otru un smejamies par viens otru. Jo mums šeit ir mazais brālis, ko mīlīgi dēvējam par Poniju. Jo dziedam brālim „mazuli Ponij, mazuli Ponij, tu vienmēr būsi mans draugs”. Jo bračkam vienmēr ir pokerface un viņš nemaz necenšas ar mums iedraudzēties. Jo mums ir klients, kas it kā esot miljonārs, bet tikpat labi varētu būt zilonis (nē, nopietni, pēc apmēriem tā tiešām varētu būt). Jo tas pats klients mūs aicina uz VIP pasākumiem villā, lai gan villa jau sen ir ciet. Jo pēc darba mēs joprojām varam iet sauļoties un peldēties. Jo šajās 3h šķiet, ka vari uzelpot un dzīvot ar jaunu sparu, ja vien vari aiziet nedaudz tālāk par viesnīcu un mūsu istabu. Jo šis 3 mēnešus stāsts ir sevī uzsūcis varenus notikumus, cilvēkus, brīžus, skatienus, elpas vilcienus un dusmu plūdus.

Stay strong...

Bet brīžos, kad skype lodziņā iemirdzas oranžā gaismiņa, šķiet, ka ar draugiem tagad runāju daudz vairāk, nekā tad, kad esam viens otram tik tuvu. Un ir patīkami... ļoti, ļoti patīkami. Ir jauki dzirdēt, ka kāds ilgojas, bet otrs gaida mājās. Paliek silti! :) Ir dīvaini smaidīt par to, ka viens no čupačupšiem atrodas Grieķijā, kamēr es sūtu sveicienus no Itālijas. Un tad, kā ar bomi pa galvu, atceros, kā pirms pāris gadiem abas vijām kopā stāstus un sapņojām par to, kas būsim un kur būsim. Jāatzīst, viss ir izvērties ļoti interesanti un nemaz ne tik slikti. Vai atceries to sarunu par sapņiem un mērķiem? Joprojām man tā stāv saglabāta kādā mapītē.

[12.04.09. 22:29] Kristīne^: kāds ir tavs mērķis līdz 20 gadu vecumam?

Pavisam ierasti mērķi tika sarakstīti, jo, ko gan var vēlēties 15/16 gadu vecumā? Tiesības, vidusskolas beigšana, iestāšanās augstskolā, labas sekmes, piedzīvojumi, traki ceļojumi, labas attiecības un nedaudz mīlestības. Un ko tad es esmu izdarījusi līdz šiem maģiskajiem 20?

Tiesības mētājas somiņā, bet vidusskolas beigšana palīdzēja tikt pie stipendijas. Draugi joprojām ir man apkārt un ir viens no maniem dārgumiem. Ģimene ilgojas un mazo meitiņu nevēlas laist vaļā... Un nevajag arī, jo būt mazai un pasargātai taču ir tik labi. Mani ceļi ir veduši daudz tālāk par Latvijas robežu. Sapņi lidojuši pāri Eiropai, bet vienmēr vēlējušies atgriezties mājās. Lielais sapnis dzīvot Itālijā nav pazudis pat pēc 5 gadu robežas sasniegšanas. „Ar 3 mēnešiem man pietiktu..” Un nu arī šim ir pielikts ķeksītis manā TO DO listā. Kultūras vēstures kladē tika sazīmētas laika līnijas un vietas, kur pabūt. Vairs nezinu, kad un kur man bija jānokļūst, bet skaidrs ir viens... Kas stāv rakstīts tajā grāmatā, top ierakstīts arī manās dzīves lappusēs. 20 gadi... Ne maz, ne daudz... Kaut kas starp neko un visu. Tomēr tik daudz iespēju, vietu, cilvēku, mirkļu bija un vēl tikai būs. Skan vareni! :)

Un arī pēdējie mirkļi šeit ir/būs vareni. Jo cerība mirst pēdējā... Jāpiemin, ka, pa lielam ņemot, viss, ko tik ļoti esam šeit vēlējušās izdarīt, ir piepildījies. Vēlējāmies laivu braucienu- ieguvām kaut ko neaprakstāmi skaistu. Vēlējāmies draugus- ieguvām pat kaut ko nedaudz vairāk par parastiem draugiem. Gribējām trakus piedzīvojumus- uh, kas tik te nav noticis. Sapņojām par ballītēm- atradām ideālas vietas un plūstošu mūziku. Radās vēlme atlaist tā pa skaļo un sagaidīt reibstošu galvu vēl nākamajā dienā- done. Gribējām iepazīties- iepazināmies. 

Hey, i see you! ;) Hey, party people!

Ar ko tad iepazināmies? Pavisam jauši vai nejauši pie viena no klientiem, kas nopircis dzīvoklīti Carate Urio (kurš gan pērk dzīvokļus šeit?!), ciemos atbrauca dēls. Abas ar Madaru izpletām acis, sabakstījām viena otrai sānus un skaļi spurdzām. Jo smukajiem pieder pasaule.. ;) Un šis nu ir viens ļoti labs eksemplārs. Kā Madara saka- kā no žurnāla vāka izkāpis. Gribējām ar viņu iepazīties, bet kā? :? Voala, dzīve spēlē pati savas spēlītes... Kurš gan būtu domājis, ka viņš pats pienāks un piedāvās doties kaut kur kopā? Kas gan nevar notikt Itālijā, vai ne? Atceramies pagājušā gada stāstu par dvīņiem un saprotam, ka šeit arī pasakas top īstas. Kas notiek pēc tam? Vienu dienu mūsu princis baltajā zirgā nerādās, arī otru dienu klusums tajā frontē. Tomēr trešajā viņš atnāk... Izdevība jau strauji skrien mums garām, līdz es kaut kur rodu savu trakumu, lai uzaicinātu viņu vakarā doties ielās. Vai kāds atceras mani, aicinot puisi kaut kur kopā doties? I don’t think so... Kā jau teicu, brīnumi šeit notiek! :D Nākamais brīnums- viņš piekrīt. Lai gan likām likmes uz to, vai viņš atkal pazudīs vai tomēr atnāks, mūs pārsteidza viņa tēls pie viesnīcas. Nu ko, ārā nenormālas lietus gāzes, pērkons mijas ar zibeni, bet mēs skrienam uz mašīnu, lai dotos uz klubu, kur lielākā daļa ballītes notiek zem klajas debess. Kad tad, ja ne tagad? :? Kokteiļi līst, un mūzika reibina, sāk parādīties vēlme pēc trakulībām. Tad nu seko dejas lietū un lēkāšana pa peļķēm, skaļi smiekli un ne visai piedienīgi skatieni. Nakts izvērtās par mazu romantisku burbuli un dzīve atkal izspēlēja negaidītas, bet tomēr vēlamas spēlītes. Kaislīgas dejas mijās ar maigiem pieskārieniem un skaļu ķiķināšanu. Laiks skrēja, un cilvēki apkārt šķita tik nenozīmīgi un gaistoši. Varbūt tāpēc no 6 cilvēku kompānijas, pavisam nemanot, palika vien 4?! Kad ballītē mūzika jau pieklust, ir laiks doties arī mums. Bet vakars nebeidzas... Tam gals tiek pielikt ap 6 no rīta, kad bezspēkā iekrītu gultā, lai jau pēc stundas celtos un veltos uz darbu. Naksnīgā ezera krasta vērošana un muļķīgas sarunas, ūdens temperatūras minēšana un vēlēšanās iet peldēt, skatieni un pieskārieni. Kas notiek Itālijā, paliek Itālijā. Arī šis stāsts, kuram pavisam iespējams ir pielikts gals. Ej nu sazini, vai tas bija vēlams vai tomēr nē... Bet skaidrs ir viens, viss, kas notiek, notiek uz labu. 

 I hope you're gonna miss me

Mainīt pasauli un mainīt laiku... Tad katra diena mums būtu tādi 5dienas vakari... Nedaudz traki, nedaudz skaļi, nedaudz reibinoši, nedaudz romantiski, nedaudz skaisti...

„Kāpēc mēs aizveram acis, kad lūdzamies, sapņojam un skūpstāmies? Tāpēc, ka pašas skaistākās lietas pasaulē mēs neredzam, bet gan sajūtam ar sirdi un dvēseli.”

Es gribu aizvērt acis šajos brīžos vēl un vēl. Gribu just ar sirdi, dvēseli, kopā ar skudriņām, kas skrien pār muguru un taureņiem vēderā. Vai arī atvērt acis plaši vaļā, lai šādi mirkļi nekad, nekad nebeidzas.

Dzīvot ar sajūtām,

Kristīne

Uz mākoņa maliņas sēdēju

„Par manām otrajām mājām viennozīmīgi var saukt ceļu uz nekurieni. Man nav svarīgs galapunkts vai virziens, man vajag tikai ceļu un iespēju.”

Tomēr... tomēr ne vienmēr tikai ceļa esamība un iespēju kalni spēj nomierināt manu sīcošo un neremdināmo prātu. Te nu atkal varētu izplūst garos memuāros par to, kā baudīt dzīvi, nedomāt par rītdienu un dažāda veida sekām. F*** it, vai kādam tā tiešām arī izdodas dzīvot? Nu tā pa īstam, ilgāk par pāris dienu apņemšanos?! Es esmu viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem mērķis ir tikpat svarīgs kā taustāmi netaustāmais iznākums. Un es esmu tā, kas pukst par to, ko daudzus gadus ir vēlējusies panākt. Un es mēdzu nesmaidīt, ja visi cilvēki apkārt šķiet kā mazas uzmācīgas blusas, pat ja apzinos, ka bez viņiem es nevaru iedomāties sevi. Un es būšu tā, kas lies gaužas asaras par aizbraukšanu un atgriešanos vietā, pēc kuras tagad tā ilgojos. Ir pienācis brīdis, kad gribas sist kājas pret zemi un niķoties kā mazam bērnam, jo vasaras uzpūstais ziepju burbulis solās drīz tikt piepildīts līdz malām. Un jūs jau ziniet, kas notiek, kad gaiss burbulī ir pārāk daudz jeb visam labajam kādreiz ir arī jābeidzas. Jābeidzas, lai atbrīvotu vietu atkal jauniem un jauniem piedzīvojumiem.

„Priecājieties, šī ir tikai viena maza sapņu dzīve, rīt mēs atkal nolādēsim zemi, kurā piedzimām, un dienas, mūsu liktens sistās, neveiksmju un bēdu pilnās. Neaizmirstiet, šī ir tikai viena maza sapņu dzīve."

Katram savas izklaides

Manā tik ļoti lolotajā un auklētajā sapņu dzīvē iet krāsaini. Spēlējamies ar varavīksnēm, kas guļas pāri kalniem un ganām aitas blakus pļāvās, tad laižamies kopīgā dejā ar laumiņām un barojam vilkus ar omītes cepumiem. Patiešām, patiešām, tā te viss arī notiek... Tikai kā nu kurš šos visus notikumus redz un kādus brīnumus tajos vēlas saskatīt.

Tad nu sākam ar kārtējo pavisam nopietno un galīgi bezatbildīgo pēdējā laika atskatu. Atkal jau visas dienas ir sajukušas juku jukām un notikumi mijas ar pilnīgu tukšumu. It kā jau šķiet, ka nekas īpašs šeit nenotiek, bet tajā pašā laikā būtu tik daudz, ko izstāstīt. Tomēr visu stāstīt nemaz nevajag, daļai notikumu ir lemts palikt tikai manā atmiņu krātuvītē.

Manās atmiņās paliks vētra, kas mēdz atnākt līdz ar necaurredzamu miglu un biedējošiem pērkona dārdiem pāri kalniem un ir spējīga „palaist vējā” gan galdautus, gan ēdienu, pat kārtīgi izpurināt viesus, izvicināt logus un paspēlēties ar elektrību. Diemžēl prātā mēdz skanēt arī bosa sievas kvekšķošā balss, pilnīgi negudrie teksti un absolūti „precīzie” izteicieni par mūsu zināšanām. Ar mazām, knašām skudriņām, kas spēlējas pa visu ķermeni, atcerēšos lielo karstumu, kas pārņēma Itāliju un sarkani degošu +45 termometros. Bet dīvainu kņudoņu jutīšu ikreiz, kad kāds cits rakstīs par Itāliju, kas reiz bija un joprojām ir mana. Atkal varu pieminēt to, ka ir tik labi nedomāt par to, kas notiks, atgriežoties mājās. Tik viegli ir nejust ikdienas problēmas un nesaskarties ar pienākumiem. Ir viegli nebūt atbildīgai un nejust raizes. Ir viegli...

Pirms darba...

Pēc darba....

Tomēr, kamēr esmu te, atkal ir noticis kas tāds, ko, iespējams, arī jums gribētos dzirdēt. Viens no šādiem mazajiem notikumiem ir mana vārda diena. Par to, kādas sajūtas mani pārņēma, atverot acis citā valstī un apzinoties, ka šī nebūs kārtējā pierastā vārda diena, es jau rakstīju. Bet pēc garas un nogurdinošas darba dienas manas sajūtas bija pilnībā izzudušas, un vairāk par ieritināšanos palagos es nevēlējos. Tomēr šeit ir cilvēks, kas visu dienu centās, lai tieši es justos labi. Tad nu skanēja „tanti auguri” uz klavierēm, akordeona un youtube izpildījumā, bija rozes vāzē un kūka, randiņš ar Madaru un vīns. Tā skaisti un vienkārši. Tā, lai pašām vieglāk! 

Kūka, vīns, sveces un ziedi. Pašas veidojam skaisto ikdienu.

Bija arī vakars, kad puiši mūs izveda tālāk par restorānu un mūsu mājoklīti. Lija kokteiļi glāzēs, un skanēja smiekli. Vienīgi Kristīnei ir uznācis mazais nogurums, kurš rada monotonas kustības un sejas izteiksmes, jo ir tik grūti izklaidēties, kad vienīgais, ko prāts pieprasa, ir ballīte ar gultu un spilvenu. Bet kuram gan nepatīk filmu cienīgi momenti, kad top trakas idejas par iešanu peldēties ap 3jiem no rīta, zinot, ka peldkostīmu mums nav vai naktī tiek izbaudīti mirkļi, šļakstoties un skaļi smejoties, pie strūklakas? Jo, kā saka mūsu draudziņš: „Es mīlu paģiras, jo tad es zinu, ka dzīvoju. Un man nav svarīgi, kura nedēļas diena ir. Ir vērts sākt dzīvot jau tagad!”

Bez šīm bildēm nu nekur. Mazās princese...

Pienāca dienas, kad man bija jāpierāda, ka dzīve šeit ir kā mazs sapnis, mans ziepju burbulis. Un sākumā man neizdevās... Pat nebrīnos, ka citiem šīs vietas, cilvēki un skati neizraisītu nekādas izjūtas, jo tie ir mani cilvēki, mani notikumi un brīži. Bet tik ļoti gribas ar to visu padalīties ar vēl kādu, gribas izkliegt, kā jūtos un ko redzu. Tad nu centos, cik mans labais garastāvoklis ļāva un Artu iepazīstināju ar savu vasaru. Kopīgi devāmies ballēties ar Claudio (to, kuru visu laiku atraidījām.. labi, tikai kādas 5 reizes.. :D), kurš tagad ir ieguvis iesauku „čurka”. Iepazinām jaunu, pavisam jauku klubu ar superīgu mūziku, kurā rodas tā brīvā sajūta. Un pēc pāris dienām atkal devāmies ielās ar Čurku un viņa čurku draudziņu. Kas tad mums?! Šoreiz sanāca tāds mazs ceļojums no blakus pilsētas, kur paredzētais Dj sets nenotika, uz mums jau iemieļoto Dolce Beach klubu. Pa ceļam ļoooti izdevušās bildes telefonā, Latvijas radio un Bermudu divstūra dziesmu skaļa dziedāšana. Nav vērts teikt, cik izmaksā dzīve šeit, jo naudai šeit īsti nav vērtības. Mums atliek vien to nopelnīt un atkal notriekt, nedomājot, kur tā paliek. Bet nelielam ieskatam- ieeja klubā maksā 10 eiro ( kopā ar vienu dzērienu). Tad nu tur ieradāmies jau diezgan jautras, un pirmā pietura- bārs. Pēc vētrainiem apgalvojumiem, ka man vajag stipru un garšīgu kokteili, dabūju kādu 6 nezināmas izcelsmes pudeļu sajaukumu un tikai stipru kokčiku. Protams, ka man jau bija tik jautri, ka gāju atpakaļ pie bāra un jautāju, vai nevar pieliet arī kko garšīgu. :D Ar blakus stāvošā puiša palīdzību manā kokčikā smuki ielija zemeņu grenadīns, kuru man gribējās tā smuki izmaisīt... Kāpēc gan bārmenim neiedot instrumentus man un nemācīt, kā pareizi jāmaisa kokteiļi? Jau tas brīdis solīja ļooti jautru un karstu nakti. Un man bija ļoti jautri un arī pietiekami karsti, lai turpmākie notikumi paliktu starp tiem, kas bija ar mani. Kas notiek Itālijā, paliek Itālijā! Un arī mans auskars, kura dēļ manam ciemiņam klubā uznāca raudiens, paliks kaut kur Itālijā. Skumji! :D 

Viena no retejām bildēm, kas izdevās... Gandrīz!

 

Claudio. Tagad jūs saprotiet, kāpēc mēs viņu saucam par Čurku...

Nav ko skumt, labāk pastāstīšu par labāko brīvdienu šovasar. Kad atvaļinājumu laiks sākas, ir laiks plānot kopīgas brīvdienas. Šeku reku, piedāvājums braukt uz milzīgu atrakciju parku netālu no Gardas ezera. We are going to the Gardaland un Wiiii ir viss, kas izsaka +40 grādu krastumā pavadītas 10h atrakciju parkā. Mūsu ceļojums sākas ar braucienu uz Šveici, kur ir pavisam normāli atstāt mašīnu, lai ar kājām dotos atpakaļ uz Itāliju. Atkal seko filmu cienīgi notikumi, kad šķērso valsti kājām un atrodies divās vietās, valstīs vienlaicīgi. Un jau Itālijā sākas mūsu 3h garais ceļš uz Gardaland! Pa ceļam meitenēm top vareni smieklīgi joki par botāniķiem un floristikas veikaliņu, dzīve šķiet tik smieklīga, ka vēderā sāk iemesties krampji. Bet tad „bums”, mutes paliek vaļā un acis iemirdzas. Dodamies uz vienu no trakākajām atrakcijām (amerikāņu kalniņu),kur katram rodas savas emocijas. Es smejos kā traka (laikam tā man izpaužas stress), Madara grib vēl un vēl, bet Arta ir nenormāli pārbijusies. Tad seko superīgākās ūdens atrakcijas, kuras pat vēl nebija sākušās, kad mēs jau viens otru bijām apšļakstījuši cauri slapjus un vēderā atkal bija iemetušies krampji. Tad nu visi slapji, pārkarsuši saulē un sarkaniem pleciem dodamies baudīt visas citas atrakcijas, skatīties 4D kino, dejot kopā ar Pētersīli GanGnam style, ēst kebabus un uzņemt bezjēdzīgus foto. Sen nebija bijis tāds atpaļceļš, kad pārgurusi aizmiedz mašīnā un ārā jau ir melna tumsa, bet vēl taču ir jāapstājas, jo kādam sagribas ēst. Ceļojumi, ah! Tā nu pavadījām lielisku dienu maršrutā Itālija- Šveice- Itālija- Šveice- Itālija. 

Mans draugs- nenopietns cilvēks

 

Piedzīvojumi var sākties...

Ak, pavisam aizmirsu pieminēt IDEĀLU piedzīvojumu, no kura gandrīz atteicāmies. Dusmīgas un piekusušas sēdējām darbā, kad pieskrien Gruzis (Džuzepe) un saka, lai ejam braukt ar laivu. Muļķe mēdzu būt, jo gandrīz palaidu garām vienu no burvīgākajiem brīžiem dzīvē, kuru dēļ ir vērts cīnīties, plēsties ar nagiem un izkarot savu vietu. 2 min laikā uzģērbām peldkostīmus un lecām iekšā laivā. Bet kādā laivā.... Ātrumlaivā! Milzīga motorlaiva, skaļa mūzika, 5 itāļi un mēs. Dodamies ceļā un vēderā rodas kņudoņa, jo no uzņemtā ātruma laivas augšgals ir gandrīz pacēlies gaisā, bet brilles ir stingri jātur uz acīm. Pārsteigumi turpinās, jo mūs izvizināja gandrīz gar visu ezera krastu, redzējām pilsētas no ūdens, lecām bombenēs no laivas pašā ezera vidū un dejojām uz klāja, bet nobeigumā dzērām vīnu ezera vidū ar skatu uz mūsu hoteli. Man likās, ka sapņoju, jo pavisam nesen savā vēlmju sarakstā biju ierakstījusi- brauciens ar laivu Como (par citu mērķu piepildīšanos tiks ziņots). Tomēr tas bija daudz skaistāk,nekā biju iedomājusies... Sēdēju laivā, turējos pretī vējam, skatījos uz sauli, kas apmirdz ezeru un nespēju beigt smaidīt par to, cik laimīga esmu. Ticu, ka vismaz 5x pasakot paldies visam un nekam, kā arī kliedzot no laimes, var pievilkt vēl daudzus, daudzus skaistus brīžus. 

Brīvs un skaists

Bet vakar bija mūsu brīvdiena, kad pavadījām tūristu cienīgu dienu Milānā. Apskatījām Milānas slaveno domu no augšas, ēdām saldējumus, pirkām suvenīrus un uzņēmām foto pie Da Vinci pieminekļa. Vakarā mūs uzaicināja vakariņās, bet neliels pārsteigums, kad uzzinājām, ka būsim kopā ar vēl 8 itāļiem. Mūsu pirmās vakariņas ar picu, aperol, limoncello un 8 pārāk jautriem itāļiem, ar saviem jokiem, skaļiem smiekliem un itāļu valodu. Ak, apskaust varētu tādu draudzību un veidu, kā viņi māk baudīt dzīvi. Nav ne pārpratumu, ne sevis ierobežošanas, ne dīvainu skatienu. Skaisti! 

„Man reibst galva no tā, cik šajā pasaulē drīkstu būt liels...”

Viss plūst, mainās, un es zinu, ka viss notiek tikai uz labu. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Ja vienas durvis aizveras, pavisam noteikti atvērsies citas, kurās atkal gaidīs kāds skaists notikums. Man vienkārši ir sajūta, ka tā tam bija jānotiek, kaut kam bija jāmainās... Un pienāk brīži, kad arī Kristīnei galvā ir iestājies pavasaris, lai gan sinoptiķi sola strauju rudens tuvošanos. Varbūt vienkārši vecums nenāk viens un tāpēc romantiskas lēnās dziesmas, kas nekad nav šķitušas ievērības cienīgas vai piepildāmas, naivas frāzes, pārsaldināti skati filmās un teksti par mīlestību šķiet tik skaisti un vajadzīgi. Dzīve, pārsteidz mani! Es beidzot esmu gatava ļauties. Jā, man ir bail! Jā, es neesmu pārliecināta, vai to varēšu un mācēšu. Tomēr es gribu mēģināt... gribu ļauties... Satikt savu paralēlo līniju...

„Mēs visi gribam romantiku no tām sliktajām tīņu filmām, stingrus muskuļus un skaistu seju un nekad nezūdošu mīlestību. Erotiku, labu seksu un mazās, melnās vakarkleitas. Pasaulīgas vērtības. Un garīgas sajūtas. Pārpasaulīgas esības.
Bet galvenais, to kluso liesmu, mūžīgo pērkonnegaisu sēriju ar pauzēm. Pietiekami īsām, lai katrus nākamos, svina smagos, mākoņus gaidītu ar nepacietību un dīdīšanos. Pašreizējā mīļotā rokas vairs nav tik siltas un vārdi pietiekami vilinoši, skūpsti- vienīgi iemidzinoši. Mēs visas esam raganas un čūskas. Visām pusdienas paliek uz gurniem, vēdera un celulītā, bet nepateiktie vārdi žultī.
Nav vairs to skūpstu, kas aizrauj. Nav pīrsingu pareizās vietās un asuma garšvielās.
Visi stāsti, kas reiz lasīti, paliek tikai grāmatās un interneta lapās.”

Man gribas, lai naivie stāsti no grāmatām kļūst īsti, bet bildes no ceļojumu katalogiem par manu ikdienu. Gribu, lai man biežāk saka: „Es tevi... varbūt pat ļoti...” Gribu kliegt no laimes un ticēt, ka princeses joprojām dzīvo Leiputrijā, dāvanas nes Ziemassvētku vecītis, bet katrai pasakai seko laimīgas beigas. Gribu apzināties, ka šis ir īstais mirklis jebkam un jebkuram. Gribu... jo es vienkārši varu tam ticēt!

 

Jo Itālijai ir jāuzzina par Latviju. Viens no mērķiem piepildīts!

Kādreiz un tā pa īstam

„Kam tu tā raksti?” es viņai jautāju, noliekdamies pār viņas kaklu.
„Tev.”
„Man?”
Viņa mani pamet, es vēl paguvu nodomāt un jau sajutos nelāgi.
„Kas tev kait? Tu esi pavisam bāls. Vai kaut kas noticis?”
„Kādēļ tu man raksti?”
„O, patiesībā es īsti nerakstu tev, es rakstu, ko es vēlētos darīt kopā ar tevi…”
Visās malās mētājās papīra lapas. Ap viņu, viņai pie kājām, uz gultas. Es paņēmu vienu uz labu laimi:


Noskūpstīt, sajust kā tu noskūpsti mani, dzert vīnu no dārgām glāzēm, redzēt kā tu ieliec klēpī kāju tērptu mežģīņu zeķēs, censties redzēt tālāk nekā zeķes beidzas, braukt un noīrēt apartamentus klusā pilsētiņā, iet uz tirgu, piedzerties jau pusdienas laikā, gulēt diendusu, galīgi no saules sasvīdis pamodies un mīlēties, lēni un it kā negribot vai vienkārši ātri nokniebties, atrast saulainu parka solu un lasīt grāmatu, Annu Gavaldu, ēst saldējumu, nolaizīt tev uz lūpām palikušo, pukstēt cik tev aukstas lūpas, un rokas, kad paliec tās man zem krekla, mēģināt pakļūt tev zem svārkiem, niknoties ka neļauj, tomēr uzvarēt un sajust siltumu, gribēt mīlēties te pat krūmos, vērot cilvēkus un domāt vai viņiem arī gribas mīlēties, nopirkt prastā pārtikas veikalā sieru un bageti, lētāko baltvīnu un ēst uz tā paša soliņa, un dzert no pudeles kakliņa, barot baložus, mukt prom no baložiem, jo pārāk daudz to salaidušies, redzēt ļoti vecus cilvēkus sadevušos rokās, sagaidīt kopā ar tevi vecumdienas un tad sadoties rokā, smaidīt visiem ko satiekam, noteikti tikai svešiem.
Iet uz krogu skatīties futbolu un dzert alu, lepoties ar to ka esi glītākā krogā, nelikties ne zinis par futbolu, nelikties zinis par alu arī, tikai par tevi, novilkt apavus un ielekt strūklakā, apšļakstīt tevi, sameklēt ūdenī divus eiro un bildēties automātā, uzaicināt uz deju luksoforu gaismā, dziedāt „Oh Lord, please don’t let me be misunderstood,” vēlams Simonas balsī, nokautrēties, dejot klusumā, smieties par nopietnām sejām, aplikt tev apkārt roku, lai sasildītu, iet kopā dušā, mazgāt zobus un saēsties pēc tam vīnogas, ielikt makā automātā nobildētās bildes, doties meklēt tumsā puķes, noteikti atrast, ielīst tev blakus gultā, aukstam kā Edvardam un karstasinīgam kā Čelentano, aizmigt līkumiņā, nakts vidu noskūpstīt un sakārtot tev segu, drusku paskatīties uz kailām krūtīm, pamosties pirmajam, pagatavot brokastis, pamosties no tā ka tu mani skūpsti, pamosties no tā ka tu mani skūpsti tur, brokastot uz balkona, brokastot vilcienā, brokastot trīs kilometrus augstu.
Gulēt teltī un klausīties kā skan lietus pa jumtu, vārtīt zivju zupu, neaizmirst pieliet beigās glāzi šņabi, nest tavu sēņu grozu,  redzēt kā tu priecājies par ezeru, nodzīvot tur nedēļu divatā, kailiem peldēties, ķert zivis, lasīt mellenes, mētāt šautriņas, iemācīt tev spēlēt kārtis, visu dienu nogulēt jūras krastā, bildēt tavas kājas, bildēt tevi saviebušos, jo tu negribi lai tevi bildē saviebušos, ieziest tavu muguru ar sauļošanās krēmu, izraisīt tirpas, skatīties uz tevi ar samiegtām acīm, runāt neķītrības, pašam uzbudināties un slēpties smiltīs, neuzrauties uz apraktu roni, dzert šampanieti mola galā, tukšajā pudelē ielikt zīmīti ar tekstu „es tevi mīlu,” un iemest viļņos, izlikties ka tas nebiju es, spēlēt spēli kurš pirmais nokļūs sauszemē, ielekt ar visām drēbēm ūdenī.
Nebūt greizsirdīgam, skatīties filmas, skatīties filmas, skatīties filmas, pamīlēties, skatīties filmas un neko neatcerēties kas tur bija, nodzēst gaismu un sadegt sveces, likt tev uzvilkt melno kleitiņu un neļaut aizsiet jostu, lūrēt uz ēnām starp krūtīm, pasūtīt picas un daudz kolu, mētāties ar spilveniem, pirkt tev kurpes, uzlaikošanas kabīnē piespiesties, atļaut tev nopirkt dārgu nekur nederīgu kleitiņu, vēl vienu, un jostu kas piestāv, mierināt par iztērētās naudas daudzumu, apsolīt nopelnīt vietā un to arī izdarīt, aiziet uz teātri un bučoties, aizmigt tev klēpī,  iestādīt baziliku, atcerēties to aplaistīt, nopirkt tomātus, mozarellu un pagatavot tev, izaudzēt tomātus uz balkona.
Nopirkt māju ar dārzu, uzcelt siltumnīcu un sastādīt pilnu ar puķēm, nelikties ne zinis ka dusmojies, jo siltumnīcā nav tomāti, likt tev gleznot, atrast kaķi kas nesmird, garlaikoties, sastādīt ievas un mārtiņrozes, zvanīt tev desmit reizes dienā un pateikt ka mīlu, aizsūtīt tevi uz SPA un pa kluso aizbraukt līdzi, redzēt tevi tribīnēs spēlējot basketbolu, samest trīspadsmit punktus, uzrīkot mežonīgu ballīti, noņemt aizkarus un nedzert konjaku, gatavot trīs ēdienus un nolikt visus uz pakaļas, spēlēt smieklīgas spēles, spēlēt futbolu, likt tev stāvēt vārtos ar briesmīgiem cimdiem, pēc zaudētiem vārtiem uzlikt arī kasku, pielikt pie sienas mūsu fotogrāfijas, redzēt kā tu mani fotogrāfē, redzēt kā tu ar mani lepojies.
Braukt agri uz darbu, visu izdarīt un atgriezties pirms esi pamodusies, skatīties kopā basketbolu pa televizoru, dzert alu un tiesnešus saukt par muļķiem, skaidrot kas ir aizmugure futbolā un prasīt tev – kas ir ondulācija, lasīt priekšā smieklīgus tekstus, stāstīt par dzīvi uz Marsa, mazgāt grīdu, uzaudzēt garus matus tev par prieku, un nogriezt tos tik īsus ka paliec dusmīga, bužināt muguru un dabūt ar spilvenu, jo negribu tev bužināt, apsolīt to darīt līdz nāve mūs šķirs un pildīt šo solījumu, gulēt tev blakus kailam, aizvest uz Moricsalu, braukt ar riteņiem, masēt tev sāpošās kājas un dibenu pēc tam, ēst tavu soļanku un uzrakstīt par to blogā.
Piedalīties kopā skriešanas sacensībās, ļaut tev uzvarēt, apmaksāt tavus rēķinus, ļaut tev sevi uzturēt, saņemt tavas vēstules, zināt kas tev patīk, zināt kur tev patīk, vakaros staigāties, meitenēm likt redzēt, rūpēties par tevi, aizbraukt uz Vīni, masēt tev kāju pēdas, ēst saldējumu, visu dienu šiverēt pa virtuvi, redzēt smaidot, redzēt raudot, redzēt priecīgu un redzēt bēdīgu, cienīt, godāt un mīlēt.
Pasūtīt visus vienu māju tālāk, dzīvot tā ka šodiena būtu pēdējā, vienmēr paļauties tikai uz sevi, smaidīt, nospļauties par sīkumiem, un par lielām lietām arī, no rīta nezināt ko darīšu vakarā, ieslēgt gaismu kad gribu un izslēgt tieši tā pat. Cienīt, godāt un mīlēt.

Anna Gavalda