Dzīve kā košums'

 Neizlēmība. Apjukums. Sajūtu karuselis un vicious circle.

Nevarēju pat izlemt, kad būtu īstais brīdis rakstīt jums un man pašai. Tik maz laika palicis šeit, tāpēc it kā vajadzētu ķerties klāt kopsavilkumam. Tomēr negribas vēl likt visam lielu punktu un stāstam uzspiestu treknu „The End”. Žēl tomēr, ka katram stāstam agrāk vai vēlāk pienāk beigas. Un manam vasaras stāstam būs skaists nobeigums ar vēl aizraujošāku pamatsastāvu. Tomēr man vēl ir laiks. Šis stāsts vēl NAV beidzies... Pavisam reāli vēl esmu +33 grādu saulē. Joprojām sasveicinos 20 reizes dienā un šmaukstinu uz savu draugu vaigiem, lai pierādītu, ka viņi nu man ir kļuvuši kas vairāk par vidējo itāli. Turpinu strādāt daudz un gaidīt savus iemīļotākos klientus. Joprojām esmu vasarā un vienā lielā piedzīvojumā...

„Life is too short to wake up with regrets. So love the people who treat you
right. Forget about those who don’t. Believe everything happens for a reason. If you get a chance, take it. If it changes your life, let it. Nobody said life would be easy, they just promised it would most likely be worth it.”

Ir tik interesanti vērot no malas, kas ienāk/aiziet tavā mazajā dzīves burbulī, kādi tik brīnumi notiek un kā mainās ceļi, sakrustojas sliedes un paralēlās līnijas nekad, nekad nesatiekas. Tomēr šie visi notikumi veido mani un manu dzīvi. Zini ko? Man patīk! Jo es gribu ieritināties siltā pledā ar kakao krūzi rokās un našķiem blakus, kamēr mani draugi runā pilnīgas muļķības un smejas par to, kā gan ir iespējams savākt vienā vietā tik dažādus, bet tomēr mīļus muļķcilvēkus, kurus parasti dēvējam par draugiem. Un līdz ko iestājas nakts, sākas sarunas, kurām gaišā dienas laikā nav lemts tik izteiktām skaļi. Par dzīvi, par nākotni, gan prieku un sāpīgākajām asarām, par visu un tajā pašā laikā- neko. Jo atmiņām ir liels spēks... Lai arī kādas tās būs, tās silda.

Vai tu sildīsies kopā ar mani?

Jā, savos rakstos es vairākas reizes esmu atkārtojusies, izmantojusi vienas un tās pašas frāzes, stāstījusi vienu un to pašu. Kāpēc? Jo brīžos, kad cilvēks ir laimīgs, viņš kļūst arī nedaudz muļķīgs.  

 Un tad, kad es rakstu kārtējo stāstiņu par to, kā man iet, es nespēju atcerēties negatīvās, skābās un sapūdētās emocijas, kas gāzušās pār manu galvu. Lai cik muļķīgi arī nebūtu, citiem un savām atmiņām stāstīt tikai to labo, tas ir tieši tas, ko es šajos brīžos atceros. Tomēr apmulsums mani nepamet. It īpaši jau pēdējās dienas, kas tiek pavadīts šeit... Piedzīvojumi vilina vairāk par atgriešanos mājās. Saule silda siltāk par Latvijas rudeni. Cilvēki smaida plašāk. Bet arī šeit jau ir izveidojusies sava rutīna, no kuras brīžiem gribas aizbēgt. Aizbēgt... Un uz kurieni man ir lemts doties tālāk? Kādus ceļus krustot un kādām upēm pāri brist? Manī nemitīgi cīnās viens jautājums, kam seko otrs un tad vēl nākamie... Kā jau vairākas reizes esmu teikusi, būs interesanti.. Man nav ne mazāko šaubu, ka vēl ir tik daudz, ko piedzīvot... Lai arī ir grūtāk atrast un, galvenokārt, novērtēt piedzīvojumus mājās, es esmu gatava spert solīti pretī un vismaz censties dienas padarīt košākas.

Šādi mēs smuki esam, kad miljonāriem sakārojas pa banketam...

Dienas spilgtas man padara dažādi notikumi, mirkļi, skatieni, ienākošie cilvēki un, galvenokārt, veids, kādā es uz to visu reaģēju. Un nāca dienas, kad gribējās izdarīt, ko vairāk... Kādiem īpašiem cilvēkiem... Maniem vecākiem. Trakas idejas nes labus augļus. Zvans uz mājām, biļešu reģistrēšana, pirkuma apstiprināšana un kliegšana klausulē: „Mammu, tēti, daudz laimes kāzu jubilejā. Jūs brauksiet uz Itāliju!” Un nav svarīgi, kādas nervu zāles viņi dzēra, kad sagādāju viņiem šo pārdzīvojumu, jo laiks šeit droši vien bija tā vērts. Lai gan likās, ka laika vēl ir tik daudz, jāsaka, ka ciemošanās nedēļa jau ir iztecējusi. Šeit pirmo reizi man bija sajūta, ka es esmu pieaugusi. Jo es biju tā, kas uzņēma savus vecākus savās jaunajās mājās. Es biju tā, kas parūpējās par viņu izmitināšanu. Es biju tā, kas apkalpoja viņus, pienesa kafiju, klāja brokastis, vāca traukus un visādi citādi izdabāja. Es biju atbildīga par viņiem nevis otrādāk. Sajūtas... interesantas. Sajūta, ka tu esi pieaudzis un atbildīgs, mulsina. Vismaz es tai līdz galam nebiju gatava. Variet ar mani lepoties. Es tiku galā!

Protams, ka arī mums ļoti gribējās ceļot apkārt un baudīt brīvdienas, bet... varēsim gulēt mājās! ;) Tomēr nelieli piedzīvojumi tika arī mums. Ašas idejas un jau 5cos no rīta ceļamies, lai mašīnā gulētu viena otrai klēpī un cepinātos saulītē. Tas ir to vērts, jo jau ap 10 no rīta mūs mīlīgi sveicināja visu varenā Venēcija. Venēcija, tu esi lieliska! Un kad tad, ja ne tagad? Neko nevar skaidri zināt, tāpēc iespējas šeit tiek tvertas uz katra stūra. Tieši tāpēc mums bija jāizbrauc ar gondolu. Mums bija jādzird dziesmas. Mums bija jāiet apskatīt Venēcijas varenākās vietas un jāēd daudz, daudz saldējumi. Ah, tā ir viena maza sapņu vieta... Bet ar pāris dienām sapņu mākoņos pietiktu. Kas par daudz, tas jau būtu par skādi. Ceļojumi gan nekad nevar būt par daudz. 

Venēcijas brīnumi

Šajā vasarā mans ceļojumu gars ir atgriezies ar jaunu, ašu un neremdināmu sparu. Es gribu vēl, tad vēl un vēl... Tāpēc nākamajā dienā atkal tiek pakotas lielās ceļojuma kastes un līkumainie ceļi mūs ved uz Šveici. Ja esi tik tuvu, tev ir tur jāiegriežas. Un, ticiet man, tas ir to vērts. Mums bija jāiebrauc Šveicē, lai redzētu daudz, daudz palmu, tirkīza zilu ūdeni un kūrortu cienīgus skatus. Laikam nekad nebeigšu priecāties par ūdeni un tā skaistumu. Valdzinoši! Tomēr visiem piedzīvojumiem pienāk gals un labi, ka tā, jo ar nedēļu man bija gana... ;)

Kādi gan piedzīvojumi ir notikuši šajās pēdējās dienās... Lai gan katru rītu ceļos ar mazu īgnumiņu, jo priekšā atkal garās darba stundas, es nespēju beigt priecāties, kādi brīnumi ar mani šeit notikuši. Tikai dažas dienas pagājušas, bet esam jau atvadījušies no saviem itāļu draugiem, iepazinušas jaunus cilvēkus, bijušas jaunās vietās, darījušas pavisam, pavisam trakas lietas. Skaisti dzīvot neaizliegsi... Ak, ja jūs zinātu, cik patiesībā paliek bēdīgi, zinot, ka rit pavisam pēdējās dienas šeit. Jau tagad tiek teikti atvadu vārdi un tas nemaz, nemaz nav patīkami. Es tik ļoti, ļoti ilgošos pēc šī visa. Zinu, ka citiem liekas neiespējami iemīlēt vietu, kurā ir bijušas tik daudzas darba stundas un pienākumi, tomēr... šī ir bijusi viena vareni skaista vasara. Un es esmu iemīlējusi šo piedzīvojumu garu. Iepazīt jaunus cilvēkus, redzēt jaunas un jaunas vietas, runāt vairākās valodās un smieties par visu un neko. Tieši tā es gribu dzīvot... Un esmu pārliecināta, ka tieši tā tas arī notiks. 

Čabulīši

Nu, radniecību nesajauksi... It īpaši ēšanas ziņā...

Sveikiņi, mani sauc Kristīne un man patīk....

Kamēr esam savā burbuļa pasaku valstībā, mēs ķeram un grābjam visas iespējas, kas mums tiek piedāvātas. Tieši tāpēc kādu vakaru devāmies satikties ar jauniem puišiem. Jā, mums pēc tam bija pamatīgas nepatikšanas. Jā, tā bija pirmā un pēdējā reize, kad mēs viņus satiekam. Jā, es pilnīgi un galīgi nenožēloju šo lēmumu. Kāpēc gan to darīt? Atmiņas tomēr ir tik vērtīgas...

Lai arī brīžiem esmu pārāk apjukusi, lai saprastu, ar kādu mērķi notiek konkrētas lietas un uzrodas dažādi cilvēki, es gaidu, kad sapratīšu, kāds bija šis iemesls. Un vienmēr tāds arī ir... Vienmēr... Patiesībā jau viss notiek uz labu! Ir tikai nedaudz jāpaciešas, lai saprastu, kas tevi gaida aiz nākamā stūra. Re, pat šeit satiktie cilvēki var tik daudz ko iemācīt... Un es zinu, ka man pietrūks arhitekta ikrīta kapučīno tase un viņa varenie jociņi pie alus glāzes. Jā, vācieša tētis (minēts pagājušajā rakstā) un pats vācietis mums ir kļuvuši par labiem draugiem. Tēti (tieši par tēti mēs saucam vācieša tēvu- arhitektu) šeit ar smīniņu dēvē par manu vīratēvu un tāpēc viņam tiekot piešķirtas atlaides... Arī viņš nav uz mutes kritis un mēdz mani kacināt un mulsināt. Kā lai nemulst, ja tev izsaka kaudzi komplimentu? Ak, tas ir cilvēks, kuram vajadzētu līdzināties. Tiešām, es tā priecājos, ka esmu iepazinusi cilvēkus, kas savā dzīvē ir spējuši sasniegt tik daudz. Tētis, piemēram, ir 68 gadus vecs, viņam ir 9 gadīga meita (interesanti, ne?), viņš ir pazīstams ainavu arhitekts (un tajos arhitektos kaut kas ir), viņš staigā stilīgāk nekā daļa jauniešu, viņam ir pietiekami daudz naudas, lai nopirktu dzīvokli Como krastā un pieņemtu darbā finanšu konsultantu Itālijā, bet tajā pašā laikā viņš pats savām rokām remontē dzīvokli, staigā nošmulētās mājas drēbēs, lasa ikrīta avīzi, liek savam dēlam pašam pelnīt naudu un ir spēcīgāks un apņēmīgāks par daļu man pazīstamo. Apbrīnojami! Un vēl labāk, ja viņš var izteikt jociņus par vietām, kur viņa dēlam vajadzētu masāžu (if u know what i ment), teikt, ka tik skaistai meitenei nav vieta šādā darbā vai jautāt, kā es ar katru dienu varu palikt arvien skaistāka, kā arī nepārmest to, kādas trakulības dara jaunieši. Atzīšos, ka mani tomēr mulsina viņa atklātība.. Piem., rītā pēc ballītēm viņš nāk dzert kapučīno un ar smīniņu jautā, cikos tad es esmu atnākusi mājās... Trakāk gan ir, ja viņš man sāk jautāt, ko tad viņa dēls ir darījis iepriekšējā naktī vai liek pastāstīt, kāds dēlēns esot patiesībā. Ak, kāpēc es? Tad nu es bālēju un sarkstu vienā laikā, lai pēc tam aizietu aiz stūra un skaļi smīkņātu. Un tādam cilvēkam ir arī tikpat ievērības cienīgs dēls. Man jau liekas, ka gandrīz visi ir dzirdējuši manas rozā briļļu gaviles par šo cilvēku. Un tam ir pamats, jo vācieša dzīve ir tāda, pēc kādas es tiecos. Kā Madara saka- viņš izskatās kā no žurnāla vāka izkāpis, viņš studē ainavu arhitektūru un jau tagad zina, ko grib panākt. Kā arī gadu ir pavadījis Kanādā un darījis trakas lietas. Viņš visu laiku uzsver to, ka ir jādzīvo pa īstam un jādomā, ka šī varbūt ir vienīgā iespēja... Izskats, apņēmība, galva uz pleciem, piedzīvojumi, talanti, ēst gatavošana, sports, avantūras. Ah, puisis, ko meitenes gribētu apprecēt. Būtu tā vērts, patiešām! ;) Tad nu es tikai varu ieplest muti un censties sev iekalt galvā visas pamācības dzīves baudīšanā, ko viņš ir apguvis. Ļauties dzīvei, lai ietu uz mērķi! Jāatzīst, ka šajos brīžos es sāku apdomāt savu studiju izvēli... Tomēr, es secinu, ka mana izvēle ir piepildījusi lielo sapni dzīvot Itālijā, runāt vairākās valodās, iepazīt jaunus cilvēkus un kultūras. Jā, kā jau atkal pierādās- viss, kas notiek, notiek uz labu! 

Pirmais vakars ar vācieti ;) P.S. Bez šīm neiztikt!

Un pārsteigumu šeit mums sagādāja arī latviešu puiši, kas nobrauca 2300 km vienā virzienā, lai tikai satiktu Madaru. Trakie latvju bāleliņi, kas, neko nesakot, ierodas ar baltām rozēm un sagādā jaunas emocijas. Ah, kādas tik lietas viņi te nesastrādāja (žēl, ka visa Carate Urio jau par to zina :D). Protams, ka visiem bija jānosvin viņu atbraukšana. Protams, ka arī vācieti vajadzēja uzaicināt pievienoties šai avantūrai (labi, labi, tā bija mana ideja). Protams, ka klusi šis vakars nemaz nevarēja beigties. Bet tik skaisti bija salasīties latviešu un vācieša kompānijai, sēdēt ezera krastā un vērot skatus, mācīt izrunāt „šaursliežu dzelzceļš” (p.s. viņam ļoti labi sanāk) un pārrunāt dažādus muļķīgus notikumus. Kurš gan būtu domājis, ka man vakars beigsies ap 6 no rīta, kad smuki vedu gulēt vācieti, kurš skraidīja apakšbiksēs pa mūsu laukumu pilnīgi slapjš? Jā, nakts peldes un manis mešana ezerā arī neizpalika. Ah, lielāks bija apmulsums, kad nākamajā rītā vajadzēja atskaitīties viņa tētim (smīniņš, smīniņš) vai klausīties, kā latviešu puisis ir aizmidzis ārā vai gulējis pie ieejas durvīm. Kauns pa visu seju mijās ar nākamā rīta smieklu lēkmēm. Tā mums te iet, nav jau slikti, kā man šķiet... :D Jā, mēs bijām pārāk skaļi, tomēr locījāmies no smiekliem. Jā, kādam bija pārāk smags nākamais rīts, bet visi cītīgi strādāja arī pēc šādas nakts. Jā, mums aizliedza laist istabā puišus, bet latviešiem mūsu gultas likās tīri ērtas... Jā, cilvēki par mums runāja, bet mēs varam runāt par šiem piedzīvojumiem vēl vairāk... Skaistas pēdējās dienas aizvadītas šeit... Gan trakā internacionālā nakts, kas beidzās pēc 6 no rīta, lai pēc 2 stundām jau strādātu. Gan iešana uz vietējo festu un salūta vērošana lietū. Gan vakardienas gājiens uz blakus ciemata bāru 2 latvietēm un vācietim, kad ārā gāž lietus, vienā virzienā jāpavada apm. 30 min un bez mazākās jausmas, vai bārs vēl ir atvērts. Jāatzīst, ka abos virzienos mēs uztvērām mašīnas, kas gājienu samazināja, kas atkal ir jauns stāsts. Tas gan nemazināja šo trako ideju un lielās smieklu lēkmes atpakaļceļā. Un kas gan zina, ko mums sniegs šī nakts un atlikušās dienas? Ir idejas par vācieša pavārmākslas novērtēšanu un kopīgu dienas pavadīšanu, gan bāra apmeklējums... Kurš gan zina? Mēs esam gatavi jebkam, lai pēdējās dienas pavadītu kopā un skaisti... Dzīve, mēs gaidām patīkamus pārsteigumus! ;) Jā, man ir pilnīgi vienalga, ka pēdējās 4 dienas es esmu gulējusi kādas 15 h... Pietrūks... Ah, kā man tas viss pietūks...

Atgādinājums man... Kristīn, uzmanies no tā, ko vēlies... Vēlmes var piepildīties arī neīstajā laikā un vietā, kad pašai nāksies cīnīties ar savām emocijām un mazajiem velniņiem, kas sit kājas pret zemi un kliedz: „Bet es GRIBU un TAGAD!”. Tomēr ir skaisti... Lai arī nedaudz pietrūks, nedaudz būs skumji, nedaudz žēl un nedaudz asaraini, es neko nemainītu pret visiem šiem vasaras notikumiem.

Un manas vēlmes piepildās neticami precīzi. Skaistas naktis aizvadītas un brīnišķīgas dienas redzētas. Tad nu atlicis vēl pēdējās vēlēšanās piepildīšanās šeit un lielās apņēmības „dzīvot skaisti” nepazaudēšana.

Lai izdodas, ļautiņi!

Baudu pēdējos brīžus šeit un pavisam, pavisam drīz atgriežos mājās...

Lec pāri debess malai....

P.S. Dzīve, nes jaunus piedzīvojumus, skatienus, emocijas, apskāvienus, iespējas un brīžus. Tu jau zini, ko es vēlos un kā mani patīkami pārsteigt!

Tiešā reportāža no neiedomājami izdevušās vasaras ir beigusies!

Priekā, mīļie!

Es mīlu tevi, vasara 2013'

„Kad es iešu pensijā, tad absolūti neko nedarīšu. Pirmajos mēnešos vienkārši sēdēšu šūpuļkrēslā.
- Un pēc tam?
- Un tad es sākšu šūpoties!”

but it's over now...

26.08.2013. 

Svētki mums. Iespējams, arī jums... Šodien aprit 3 mēneši kopš esam te. Vietā, par kuru tik daudz te stāstīts. Vietā, kura ir bijusi manā apziņā visus šos vasaras mēnešus, pilnībā izdzēšot no apziņas visu, kas notiek ārpus šīs vietas. Šī vieta šos mēnešus bija visa mana pasaule, jo man vienkārši nevajadzēja un nemaz negribējās neko citu. Pavisam drīz būs laiks atgriezties. Sajūtas? Mulsinošas. Vairs nezinu, kas tā patiesi mani gaida. Vairs nezinu, kur īsti atgriezīšos. Bet šķiet, ka priekšā būs atkal jauns piedzīvojums. Jauna, balta, skaista, nepiešvīkota un nenobružāta lapa. Ej nu sazini, ar ko un kādā veidā tā tiks atkal pieskricelēta, aizsvītrota ar korektoru un pārrakstīta no jauna. Zinu tikai vienu- būs interesanti.

Un kā var pierast pie šādiem skatiem? Redzēt pasaules burvību vēl un vēl...

Kā jau ierasts, galvenais notikums šajā valstī un Carate Urio ir darbs. Esam skrējušas aizelsušās un pilnīgi aizmirstot, ka mums ir arī kādas citas vajadzības bez galdiņu apkalpošanu. Tomēr ir brīži, kad nevar beigt brīnīties, kā vienā vietā varēja satikties visi šie cilvēki. Jo pie mums iet skaļi un tiek vareni paceltas balsis, ja kādu kaut kas nav apmierinājis (šo gan pārsvarā piekopj itāļi). Jo visi cenšas izvairīties no sievas un mūk pa gabalu, ja izdzird viņas balsi, bet, tiklīdz šī ir aizgājusi aiz stūra, sāk klusi ķiķināt. Jo mēs nesam virtuvē viltus pasūtījumus un gaidām, kad pavārs sāks lamāties, ka ir jau 22.00, bet viņam ir uzradušās jaunas lapiņas. Tad nu visi nevar novaldīties un spurdz pa visām malām, bet no pavāra dzirdamas atkal jaunas vārdu plūsmas. Jo mēs izjokojam viens otru un smejamies par viens otru. Jo mums šeit ir mazais brālis, ko mīlīgi dēvējam par Poniju. Jo dziedam brālim „mazuli Ponij, mazuli Ponij, tu vienmēr būsi mans draugs”. Jo bračkam vienmēr ir pokerface un viņš nemaz necenšas ar mums iedraudzēties. Jo mums ir klients, kas it kā esot miljonārs, bet tikpat labi varētu būt zilonis (nē, nopietni, pēc apmēriem tā tiešām varētu būt). Jo tas pats klients mūs aicina uz VIP pasākumiem villā, lai gan villa jau sen ir ciet. Jo pēc darba mēs joprojām varam iet sauļoties un peldēties. Jo šajās 3h šķiet, ka vari uzelpot un dzīvot ar jaunu sparu, ja vien vari aiziet nedaudz tālāk par viesnīcu un mūsu istabu. Jo šis 3 mēnešus stāsts ir sevī uzsūcis varenus notikumus, cilvēkus, brīžus, skatienus, elpas vilcienus un dusmu plūdus.

Stay strong...

Bet brīžos, kad skype lodziņā iemirdzas oranžā gaismiņa, šķiet, ka ar draugiem tagad runāju daudz vairāk, nekā tad, kad esam viens otram tik tuvu. Un ir patīkami... ļoti, ļoti patīkami. Ir jauki dzirdēt, ka kāds ilgojas, bet otrs gaida mājās. Paliek silti! :) Ir dīvaini smaidīt par to, ka viens no čupačupšiem atrodas Grieķijā, kamēr es sūtu sveicienus no Itālijas. Un tad, kā ar bomi pa galvu, atceros, kā pirms pāris gadiem abas vijām kopā stāstus un sapņojām par to, kas būsim un kur būsim. Jāatzīst, viss ir izvērties ļoti interesanti un nemaz ne tik slikti. Vai atceries to sarunu par sapņiem un mērķiem? Joprojām man tā stāv saglabāta kādā mapītē.

[12.04.09. 22:29] Kristīne^: kāds ir tavs mērķis līdz 20 gadu vecumam?

Pavisam ierasti mērķi tika sarakstīti, jo, ko gan var vēlēties 15/16 gadu vecumā? Tiesības, vidusskolas beigšana, iestāšanās augstskolā, labas sekmes, piedzīvojumi, traki ceļojumi, labas attiecības un nedaudz mīlestības. Un ko tad es esmu izdarījusi līdz šiem maģiskajiem 20?

Tiesības mētājas somiņā, bet vidusskolas beigšana palīdzēja tikt pie stipendijas. Draugi joprojām ir man apkārt un ir viens no maniem dārgumiem. Ģimene ilgojas un mazo meitiņu nevēlas laist vaļā... Un nevajag arī, jo būt mazai un pasargātai taču ir tik labi. Mani ceļi ir veduši daudz tālāk par Latvijas robežu. Sapņi lidojuši pāri Eiropai, bet vienmēr vēlējušies atgriezties mājās. Lielais sapnis dzīvot Itālijā nav pazudis pat pēc 5 gadu robežas sasniegšanas. „Ar 3 mēnešiem man pietiktu..” Un nu arī šim ir pielikts ķeksītis manā TO DO listā. Kultūras vēstures kladē tika sazīmētas laika līnijas un vietas, kur pabūt. Vairs nezinu, kad un kur man bija jānokļūst, bet skaidrs ir viens... Kas stāv rakstīts tajā grāmatā, top ierakstīts arī manās dzīves lappusēs. 20 gadi... Ne maz, ne daudz... Kaut kas starp neko un visu. Tomēr tik daudz iespēju, vietu, cilvēku, mirkļu bija un vēl tikai būs. Skan vareni! :)

Un arī pēdējie mirkļi šeit ir/būs vareni. Jo cerība mirst pēdējā... Jāpiemin, ka, pa lielam ņemot, viss, ko tik ļoti esam šeit vēlējušās izdarīt, ir piepildījies. Vēlējāmies laivu braucienu- ieguvām kaut ko neaprakstāmi skaistu. Vēlējāmies draugus- ieguvām pat kaut ko nedaudz vairāk par parastiem draugiem. Gribējām trakus piedzīvojumus- uh, kas tik te nav noticis. Sapņojām par ballītēm- atradām ideālas vietas un plūstošu mūziku. Radās vēlme atlaist tā pa skaļo un sagaidīt reibstošu galvu vēl nākamajā dienā- done. Gribējām iepazīties- iepazināmies. 

Hey, i see you! ;) Hey, party people!

Ar ko tad iepazināmies? Pavisam jauši vai nejauši pie viena no klientiem, kas nopircis dzīvoklīti Carate Urio (kurš gan pērk dzīvokļus šeit?!), ciemos atbrauca dēls. Abas ar Madaru izpletām acis, sabakstījām viena otrai sānus un skaļi spurdzām. Jo smukajiem pieder pasaule.. ;) Un šis nu ir viens ļoti labs eksemplārs. Kā Madara saka- kā no žurnāla vāka izkāpis. Gribējām ar viņu iepazīties, bet kā? :? Voala, dzīve spēlē pati savas spēlītes... Kurš gan būtu domājis, ka viņš pats pienāks un piedāvās doties kaut kur kopā? Kas gan nevar notikt Itālijā, vai ne? Atceramies pagājušā gada stāstu par dvīņiem un saprotam, ka šeit arī pasakas top īstas. Kas notiek pēc tam? Vienu dienu mūsu princis baltajā zirgā nerādās, arī otru dienu klusums tajā frontē. Tomēr trešajā viņš atnāk... Izdevība jau strauji skrien mums garām, līdz es kaut kur rodu savu trakumu, lai uzaicinātu viņu vakarā doties ielās. Vai kāds atceras mani, aicinot puisi kaut kur kopā doties? I don’t think so... Kā jau teicu, brīnumi šeit notiek! :D Nākamais brīnums- viņš piekrīt. Lai gan likām likmes uz to, vai viņš atkal pazudīs vai tomēr atnāks, mūs pārsteidza viņa tēls pie viesnīcas. Nu ko, ārā nenormālas lietus gāzes, pērkons mijas ar zibeni, bet mēs skrienam uz mašīnu, lai dotos uz klubu, kur lielākā daļa ballītes notiek zem klajas debess. Kad tad, ja ne tagad? :? Kokteiļi līst, un mūzika reibina, sāk parādīties vēlme pēc trakulībām. Tad nu seko dejas lietū un lēkāšana pa peļķēm, skaļi smiekli un ne visai piedienīgi skatieni. Nakts izvērtās par mazu romantisku burbuli un dzīve atkal izspēlēja negaidītas, bet tomēr vēlamas spēlītes. Kaislīgas dejas mijās ar maigiem pieskārieniem un skaļu ķiķināšanu. Laiks skrēja, un cilvēki apkārt šķita tik nenozīmīgi un gaistoši. Varbūt tāpēc no 6 cilvēku kompānijas, pavisam nemanot, palika vien 4?! Kad ballītē mūzika jau pieklust, ir laiks doties arī mums. Bet vakars nebeidzas... Tam gals tiek pielikt ap 6 no rīta, kad bezspēkā iekrītu gultā, lai jau pēc stundas celtos un veltos uz darbu. Naksnīgā ezera krasta vērošana un muļķīgas sarunas, ūdens temperatūras minēšana un vēlēšanās iet peldēt, skatieni un pieskārieni. Kas notiek Itālijā, paliek Itālijā. Arī šis stāsts, kuram pavisam iespējams ir pielikts gals. Ej nu sazini, vai tas bija vēlams vai tomēr nē... Bet skaidrs ir viens, viss, kas notiek, notiek uz labu. 

 I hope you're gonna miss me

Mainīt pasauli un mainīt laiku... Tad katra diena mums būtu tādi 5dienas vakari... Nedaudz traki, nedaudz skaļi, nedaudz reibinoši, nedaudz romantiski, nedaudz skaisti...

„Kāpēc mēs aizveram acis, kad lūdzamies, sapņojam un skūpstāmies? Tāpēc, ka pašas skaistākās lietas pasaulē mēs neredzam, bet gan sajūtam ar sirdi un dvēseli.”

Es gribu aizvērt acis šajos brīžos vēl un vēl. Gribu just ar sirdi, dvēseli, kopā ar skudriņām, kas skrien pār muguru un taureņiem vēderā. Vai arī atvērt acis plaši vaļā, lai šādi mirkļi nekad, nekad nebeidzas.

Dzīvot ar sajūtām,

Kristīne

Uz mākoņa maliņas sēdēju

„Par manām otrajām mājām viennozīmīgi var saukt ceļu uz nekurieni. Man nav svarīgs galapunkts vai virziens, man vajag tikai ceļu un iespēju.”

Tomēr... tomēr ne vienmēr tikai ceļa esamība un iespēju kalni spēj nomierināt manu sīcošo un neremdināmo prātu. Te nu atkal varētu izplūst garos memuāros par to, kā baudīt dzīvi, nedomāt par rītdienu un dažāda veida sekām. F*** it, vai kādam tā tiešām arī izdodas dzīvot? Nu tā pa īstam, ilgāk par pāris dienu apņemšanos?! Es esmu viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem mērķis ir tikpat svarīgs kā taustāmi netaustāmais iznākums. Un es esmu tā, kas pukst par to, ko daudzus gadus ir vēlējusies panākt. Un es mēdzu nesmaidīt, ja visi cilvēki apkārt šķiet kā mazas uzmācīgas blusas, pat ja apzinos, ka bez viņiem es nevaru iedomāties sevi. Un es būšu tā, kas lies gaužas asaras par aizbraukšanu un atgriešanos vietā, pēc kuras tagad tā ilgojos. Ir pienācis brīdis, kad gribas sist kājas pret zemi un niķoties kā mazam bērnam, jo vasaras uzpūstais ziepju burbulis solās drīz tikt piepildīts līdz malām. Un jūs jau ziniet, kas notiek, kad gaiss burbulī ir pārāk daudz jeb visam labajam kādreiz ir arī jābeidzas. Jābeidzas, lai atbrīvotu vietu atkal jauniem un jauniem piedzīvojumiem.

„Priecājieties, šī ir tikai viena maza sapņu dzīve, rīt mēs atkal nolādēsim zemi, kurā piedzimām, un dienas, mūsu liktens sistās, neveiksmju un bēdu pilnās. Neaizmirstiet, šī ir tikai viena maza sapņu dzīve."

Katram savas izklaides

Manā tik ļoti lolotajā un auklētajā sapņu dzīvē iet krāsaini. Spēlējamies ar varavīksnēm, kas guļas pāri kalniem un ganām aitas blakus pļāvās, tad laižamies kopīgā dejā ar laumiņām un barojam vilkus ar omītes cepumiem. Patiešām, patiešām, tā te viss arī notiek... Tikai kā nu kurš šos visus notikumus redz un kādus brīnumus tajos vēlas saskatīt.

Tad nu sākam ar kārtējo pavisam nopietno un galīgi bezatbildīgo pēdējā laika atskatu. Atkal jau visas dienas ir sajukušas juku jukām un notikumi mijas ar pilnīgu tukšumu. It kā jau šķiet, ka nekas īpašs šeit nenotiek, bet tajā pašā laikā būtu tik daudz, ko izstāstīt. Tomēr visu stāstīt nemaz nevajag, daļai notikumu ir lemts palikt tikai manā atmiņu krātuvītē.

Manās atmiņās paliks vētra, kas mēdz atnākt līdz ar necaurredzamu miglu un biedējošiem pērkona dārdiem pāri kalniem un ir spējīga „palaist vējā” gan galdautus, gan ēdienu, pat kārtīgi izpurināt viesus, izvicināt logus un paspēlēties ar elektrību. Diemžēl prātā mēdz skanēt arī bosa sievas kvekšķošā balss, pilnīgi negudrie teksti un absolūti „precīzie” izteicieni par mūsu zināšanām. Ar mazām, knašām skudriņām, kas spēlējas pa visu ķermeni, atcerēšos lielo karstumu, kas pārņēma Itāliju un sarkani degošu +45 termometros. Bet dīvainu kņudoņu jutīšu ikreiz, kad kāds cits rakstīs par Itāliju, kas reiz bija un joprojām ir mana. Atkal varu pieminēt to, ka ir tik labi nedomāt par to, kas notiks, atgriežoties mājās. Tik viegli ir nejust ikdienas problēmas un nesaskarties ar pienākumiem. Ir viegli nebūt atbildīgai un nejust raizes. Ir viegli...

Pirms darba...

Pēc darba....

Tomēr, kamēr esmu te, atkal ir noticis kas tāds, ko, iespējams, arī jums gribētos dzirdēt. Viens no šādiem mazajiem notikumiem ir mana vārda diena. Par to, kādas sajūtas mani pārņēma, atverot acis citā valstī un apzinoties, ka šī nebūs kārtējā pierastā vārda diena, es jau rakstīju. Bet pēc garas un nogurdinošas darba dienas manas sajūtas bija pilnībā izzudušas, un vairāk par ieritināšanos palagos es nevēlējos. Tomēr šeit ir cilvēks, kas visu dienu centās, lai tieši es justos labi. Tad nu skanēja „tanti auguri” uz klavierēm, akordeona un youtube izpildījumā, bija rozes vāzē un kūka, randiņš ar Madaru un vīns. Tā skaisti un vienkārši. Tā, lai pašām vieglāk! 

Kūka, vīns, sveces un ziedi. Pašas veidojam skaisto ikdienu.

Bija arī vakars, kad puiši mūs izveda tālāk par restorānu un mūsu mājoklīti. Lija kokteiļi glāzēs, un skanēja smiekli. Vienīgi Kristīnei ir uznācis mazais nogurums, kurš rada monotonas kustības un sejas izteiksmes, jo ir tik grūti izklaidēties, kad vienīgais, ko prāts pieprasa, ir ballīte ar gultu un spilvenu. Bet kuram gan nepatīk filmu cienīgi momenti, kad top trakas idejas par iešanu peldēties ap 3jiem no rīta, zinot, ka peldkostīmu mums nav vai naktī tiek izbaudīti mirkļi, šļakstoties un skaļi smejoties, pie strūklakas? Jo, kā saka mūsu draudziņš: „Es mīlu paģiras, jo tad es zinu, ka dzīvoju. Un man nav svarīgi, kura nedēļas diena ir. Ir vērts sākt dzīvot jau tagad!”

Bez šīm bildēm nu nekur. Mazās princese...

Pienāca dienas, kad man bija jāpierāda, ka dzīve šeit ir kā mazs sapnis, mans ziepju burbulis. Un sākumā man neizdevās... Pat nebrīnos, ka citiem šīs vietas, cilvēki un skati neizraisītu nekādas izjūtas, jo tie ir mani cilvēki, mani notikumi un brīži. Bet tik ļoti gribas ar to visu padalīties ar vēl kādu, gribas izkliegt, kā jūtos un ko redzu. Tad nu centos, cik mans labais garastāvoklis ļāva un Artu iepazīstināju ar savu vasaru. Kopīgi devāmies ballēties ar Claudio (to, kuru visu laiku atraidījām.. labi, tikai kādas 5 reizes.. :D), kurš tagad ir ieguvis iesauku „čurka”. Iepazinām jaunu, pavisam jauku klubu ar superīgu mūziku, kurā rodas tā brīvā sajūta. Un pēc pāris dienām atkal devāmies ielās ar Čurku un viņa čurku draudziņu. Kas tad mums?! Šoreiz sanāca tāds mazs ceļojums no blakus pilsētas, kur paredzētais Dj sets nenotika, uz mums jau iemieļoto Dolce Beach klubu. Pa ceļam ļoooti izdevušās bildes telefonā, Latvijas radio un Bermudu divstūra dziesmu skaļa dziedāšana. Nav vērts teikt, cik izmaksā dzīve šeit, jo naudai šeit īsti nav vērtības. Mums atliek vien to nopelnīt un atkal notriekt, nedomājot, kur tā paliek. Bet nelielam ieskatam- ieeja klubā maksā 10 eiro ( kopā ar vienu dzērienu). Tad nu tur ieradāmies jau diezgan jautras, un pirmā pietura- bārs. Pēc vētrainiem apgalvojumiem, ka man vajag stipru un garšīgu kokteili, dabūju kādu 6 nezināmas izcelsmes pudeļu sajaukumu un tikai stipru kokčiku. Protams, ka man jau bija tik jautri, ka gāju atpakaļ pie bāra un jautāju, vai nevar pieliet arī kko garšīgu. :D Ar blakus stāvošā puiša palīdzību manā kokčikā smuki ielija zemeņu grenadīns, kuru man gribējās tā smuki izmaisīt... Kāpēc gan bārmenim neiedot instrumentus man un nemācīt, kā pareizi jāmaisa kokteiļi? Jau tas brīdis solīja ļooti jautru un karstu nakti. Un man bija ļoti jautri un arī pietiekami karsti, lai turpmākie notikumi paliktu starp tiem, kas bija ar mani. Kas notiek Itālijā, paliek Itālijā! Un arī mans auskars, kura dēļ manam ciemiņam klubā uznāca raudiens, paliks kaut kur Itālijā. Skumji! :D 

Viena no retejām bildēm, kas izdevās... Gandrīz!

 

Claudio. Tagad jūs saprotiet, kāpēc mēs viņu saucam par Čurku...

Nav ko skumt, labāk pastāstīšu par labāko brīvdienu šovasar. Kad atvaļinājumu laiks sākas, ir laiks plānot kopīgas brīvdienas. Šeku reku, piedāvājums braukt uz milzīgu atrakciju parku netālu no Gardas ezera. We are going to the Gardaland un Wiiii ir viss, kas izsaka +40 grādu krastumā pavadītas 10h atrakciju parkā. Mūsu ceļojums sākas ar braucienu uz Šveici, kur ir pavisam normāli atstāt mašīnu, lai ar kājām dotos atpakaļ uz Itāliju. Atkal seko filmu cienīgi notikumi, kad šķērso valsti kājām un atrodies divās vietās, valstīs vienlaicīgi. Un jau Itālijā sākas mūsu 3h garais ceļš uz Gardaland! Pa ceļam meitenēm top vareni smieklīgi joki par botāniķiem un floristikas veikaliņu, dzīve šķiet tik smieklīga, ka vēderā sāk iemesties krampji. Bet tad „bums”, mutes paliek vaļā un acis iemirdzas. Dodamies uz vienu no trakākajām atrakcijām (amerikāņu kalniņu),kur katram rodas savas emocijas. Es smejos kā traka (laikam tā man izpaužas stress), Madara grib vēl un vēl, bet Arta ir nenormāli pārbijusies. Tad seko superīgākās ūdens atrakcijas, kuras pat vēl nebija sākušās, kad mēs jau viens otru bijām apšļakstījuši cauri slapjus un vēderā atkal bija iemetušies krampji. Tad nu visi slapji, pārkarsuši saulē un sarkaniem pleciem dodamies baudīt visas citas atrakcijas, skatīties 4D kino, dejot kopā ar Pētersīli GanGnam style, ēst kebabus un uzņemt bezjēdzīgus foto. Sen nebija bijis tāds atpaļceļš, kad pārgurusi aizmiedz mašīnā un ārā jau ir melna tumsa, bet vēl taču ir jāapstājas, jo kādam sagribas ēst. Ceļojumi, ah! Tā nu pavadījām lielisku dienu maršrutā Itālija- Šveice- Itālija- Šveice- Itālija. 

Mans draugs- nenopietns cilvēks

 

Piedzīvojumi var sākties...

Ak, pavisam aizmirsu pieminēt IDEĀLU piedzīvojumu, no kura gandrīz atteicāmies. Dusmīgas un piekusušas sēdējām darbā, kad pieskrien Gruzis (Džuzepe) un saka, lai ejam braukt ar laivu. Muļķe mēdzu būt, jo gandrīz palaidu garām vienu no burvīgākajiem brīžiem dzīvē, kuru dēļ ir vērts cīnīties, plēsties ar nagiem un izkarot savu vietu. 2 min laikā uzģērbām peldkostīmus un lecām iekšā laivā. Bet kādā laivā.... Ātrumlaivā! Milzīga motorlaiva, skaļa mūzika, 5 itāļi un mēs. Dodamies ceļā un vēderā rodas kņudoņa, jo no uzņemtā ātruma laivas augšgals ir gandrīz pacēlies gaisā, bet brilles ir stingri jātur uz acīm. Pārsteigumi turpinās, jo mūs izvizināja gandrīz gar visu ezera krastu, redzējām pilsētas no ūdens, lecām bombenēs no laivas pašā ezera vidū un dejojām uz klāja, bet nobeigumā dzērām vīnu ezera vidū ar skatu uz mūsu hoteli. Man likās, ka sapņoju, jo pavisam nesen savā vēlmju sarakstā biju ierakstījusi- brauciens ar laivu Como (par citu mērķu piepildīšanos tiks ziņots). Tomēr tas bija daudz skaistāk,nekā biju iedomājusies... Sēdēju laivā, turējos pretī vējam, skatījos uz sauli, kas apmirdz ezeru un nespēju beigt smaidīt par to, cik laimīga esmu. Ticu, ka vismaz 5x pasakot paldies visam un nekam, kā arī kliedzot no laimes, var pievilkt vēl daudzus, daudzus skaistus brīžus. 

Brīvs un skaists

Bet vakar bija mūsu brīvdiena, kad pavadījām tūristu cienīgu dienu Milānā. Apskatījām Milānas slaveno domu no augšas, ēdām saldējumus, pirkām suvenīrus un uzņēmām foto pie Da Vinci pieminekļa. Vakarā mūs uzaicināja vakariņās, bet neliels pārsteigums, kad uzzinājām, ka būsim kopā ar vēl 8 itāļiem. Mūsu pirmās vakariņas ar picu, aperol, limoncello un 8 pārāk jautriem itāļiem, ar saviem jokiem, skaļiem smiekliem un itāļu valodu. Ak, apskaust varētu tādu draudzību un veidu, kā viņi māk baudīt dzīvi. Nav ne pārpratumu, ne sevis ierobežošanas, ne dīvainu skatienu. Skaisti! 

„Man reibst galva no tā, cik šajā pasaulē drīkstu būt liels...”

Viss plūst, mainās, un es zinu, ka viss notiek tikai uz labu. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Ja vienas durvis aizveras, pavisam noteikti atvērsies citas, kurās atkal gaidīs kāds skaists notikums. Man vienkārši ir sajūta, ka tā tam bija jānotiek, kaut kam bija jāmainās... Un pienāk brīži, kad arī Kristīnei galvā ir iestājies pavasaris, lai gan sinoptiķi sola strauju rudens tuvošanos. Varbūt vienkārši vecums nenāk viens un tāpēc romantiskas lēnās dziesmas, kas nekad nav šķitušas ievērības cienīgas vai piepildāmas, naivas frāzes, pārsaldināti skati filmās un teksti par mīlestību šķiet tik skaisti un vajadzīgi. Dzīve, pārsteidz mani! Es beidzot esmu gatava ļauties. Jā, man ir bail! Jā, es neesmu pārliecināta, vai to varēšu un mācēšu. Tomēr es gribu mēģināt... gribu ļauties... Satikt savu paralēlo līniju...

„Mēs visi gribam romantiku no tām sliktajām tīņu filmām, stingrus muskuļus un skaistu seju un nekad nezūdošu mīlestību. Erotiku, labu seksu un mazās, melnās vakarkleitas. Pasaulīgas vērtības. Un garīgas sajūtas. Pārpasaulīgas esības.
Bet galvenais, to kluso liesmu, mūžīgo pērkonnegaisu sēriju ar pauzēm. Pietiekami īsām, lai katrus nākamos, svina smagos, mākoņus gaidītu ar nepacietību un dīdīšanos. Pašreizējā mīļotā rokas vairs nav tik siltas un vārdi pietiekami vilinoši, skūpsti- vienīgi iemidzinoši. Mēs visas esam raganas un čūskas. Visām pusdienas paliek uz gurniem, vēdera un celulītā, bet nepateiktie vārdi žultī.
Nav vairs to skūpstu, kas aizrauj. Nav pīrsingu pareizās vietās un asuma garšvielās.
Visi stāsti, kas reiz lasīti, paliek tikai grāmatās un interneta lapās.”

Man gribas, lai naivie stāsti no grāmatām kļūst īsti, bet bildes no ceļojumu katalogiem par manu ikdienu. Gribu, lai man biežāk saka: „Es tevi... varbūt pat ļoti...” Gribu kliegt no laimes un ticēt, ka princeses joprojām dzīvo Leiputrijā, dāvanas nes Ziemassvētku vecītis, bet katrai pasakai seko laimīgas beigas. Gribu apzināties, ka šis ir īstais mirklis jebkam un jebkuram. Gribu... jo es vienkārši varu tam ticēt!

 

Jo Itālijai ir jāuzzina par Latviju. Viens no mērķiem piepildīts!