Nothing happened, nothing changed!

Hey, saulīt!

Lai šīs dienas raksts sākas ar mūsu kārtējo „Hey, saulīt!” joku... Šodienai ir jābūt humora pilnai un vieglai (tas tāds mājiens arī vakara maiņai), jo.... jo šodien ir 24.jūlijs. Laiks, kad visi radi sabrauc vienā vietā, lai atkal skanētu muļķīgi joki un skaļas sarunas. Laiks, kad mamma ļauj ēst pirmos tomātus. Laiks, kad iespraust glāzē lietussardziņu, mērcēt dārzeņus mērcītē un ieelpot šašliku smaržu. Šodien ir 24.07. un šogad viss ir citādi. Citādi ne vienmēr nozīmē labāk vai sliktāk. Tas vienkārši ir... ne tā, kā ierasts. Un šogad radu radīto šalkoņu nomaina klientu plūsmas un viļņu sišanās pret krastu. Pirmos tomātus nomaina itāļu kafija un kruasāns ar nutellu, bet vasarīgo noskaņu rada karstuma viļņi un mašīnas, kas traucas pa mazajām, līkumainajām ielām, lai skaļi signalizētu, ka viņi ir šeit... Un arī es esmu šeit. Nu jau divus mēnešus citā vietā, citā sabiedrībā, citos notikumos un emocijās.

„Reizēm cilvēkiem vajag stāvēt, kur tie stāvējuši, šaubīties un būt nelaimīgiem, lai ieraudzītu, ka patiesībā tā ir vieta, kas tevi dara laimīgu vien tāpat. Šis rūgtums ir vien nepareizi lēmumi un vēlme pēc noteiktības.”

Jo mums arī vajag tādas bildes jeb nav neviens, kas to darītu mūsu vietā...

Lai arī divi mēneši ir pietiekami ilgs laiks, kurā jau var sataustīt nelielu rutīnas devu un pelēcīgo pieradumu, šis ir arī laiks, kas manā dzīvē vēl nekad nav skrējis tik ātri. Pārlapojot visus papīrus, uz kuriem maija beigās tika uzskricelēti mūsu paraksti, skaidri un gaiši iezīmējas, ka šeit atlikušais laiks ir vēl divi mēneši. Tomēr, kā dziesmā skaisti skan- „neko nevar skaidri zināt...”, mēs apzināmies, ka, atbraucot mājās, mūs iemetīs atpakaļ realitātē un patiesajā rutīnā. Mājas vienmēr ir un būs tā vieta, kas skrubina sirsniņu un liek par sevi atcerēties. Bet... bet... vēl gribas būt šeit un smaidīt Itālijas saulei. Gribas sagrābt plaukstās visu to, ko šī vasara spēj dot...

Un tieši tā mēs arī smeļam saujās cilvēkus, notikumus, strīdus, emocijas un mantas. Nav par maz un nav arī par daudz. Ir tieši tā, kā tam būs būt... Dažbrīd es esmu tik pateicīga, ka esmu izrāvusies prom no tā, kas jau sāka būt par daudz. Un es zinu, ka neesmu vienīgā, kas brauca laimi meklēt plašajā pasaulē, lai vienkārši tiktu prom. Kāds nu kuram tas stāsts ir izvērties, lai paliek katra paša atmiņu lādītē. Jāatceras vien, ka tā bija mūsu izvēle un šī ir mūsu pieredze. Bet man ir viegli... vismaz vieglāk... un tās problēmas, našķi un kašķi, uzspiestās personības un dažāda veida –ācijas un –ocijas, lai paliek tur, kaut kur tālu prom no manis.

Bet kas tad notiek šeit?! 

„Patiesas pārguruma asaras. Pasprucis štengrāks vārds vai īstens. Pēc brīvības noilgojies "mīlu". Aizķēries un pamanīts apbrīnas skatiens. Apskāviens līdz kaulam. Klusums, kad vārdi ir lieki. Elpa tuvības mirklī. Miegs, kurš pārsteidzis filmas laikā vai tūkstošiem birstošo vārdu, kad centies aizbēgt no domām.”

 

Baudām Milānas garšu

Pa šo laiku ir noticis patiešām, patiešām liels kaut kas un pilnīgi nekas. No iepriekšējā raksta laika ir bijušas vairākas iepazīšanās, ballītes, apkaunojoši mirkļi, pat strīdi un ne tik pieklājīgi vārdi. Bet sāksim visu no gala... Tik jautājums ir viens, kā tagad atcerēties, kas ir bijis pirms un kas pēc?!

Mūsu ballīšu vieta. Ideāli!

Ja kāds vēl atceras, tad iepriekšējā raksta centrālā persona ir/bija Mario. Laiks mainās, cilvēki arī steidz tam līdz... Mario joprojām tiek satikts, bet lielā burvība un vēlme atstāt savu kristāla kurpīti Como centrā, lai princis atgriežas pēc manis, ir zudusi. Tomēr, pateicoties šim cilvēkam, mēs esam piedzīvojušas neaizmirstamus notikumus. Sākot jau ar viņa draugu Davide un Giorgio iepazīšanu, beidzot ar interesantu nakti Milānā un pilnīgu „no memories” nakti Como. Iepazīt jaunus cilvēkus ir tik, tik ļoti patīkami un interesanti, ka katru dienu mēs pieminam frāzi „mums vajag jaunus draugus”. Un kaut kā mums tas lēnām arī izdodas... Ja ne gluži draugi, tad patīkami cilvēki plūst mums apkārt. Bet tagad par jaunajiem stāsta varoņiem- Davide un Giorgio. Davidi mēs satikām kādā pēc darba naktī, lai kopā ar Mario dotos atveldzēt prātu kādā barčikā. Ta ta rā un smiekli mijas ar neveikliem jokiem, kā arī sarunām par franču skūpstiem itāļu un latviešu izpildījumā. (P.S. Davide mums asociējas ar vienu vārdu „suspisious”, bet par to vēlāk...) Latviešu meitenes nav viegli aizmirst, tāpēc brīvdienas vakarā mēs dodamies uz restorānu nu jau kopā ar Davide... Mute vaļā un lielas acis par sarunām, kas valdīja... Aizdomīgi, aizdomīgi! Tomēr solījumi jāpilda (galvenokārt jau solījums sev baudīt laiku šeit), tāpēc aši knaši pēc darba taisāmies un piektdienas naktī dodamies uz Milānu. Šeit stāstā parādās trešā plāna tēls Giorgio, kas ir Davide draugs un dodas kopā ar mums ballēties. Un es nemaz necentīšos izskaidrot, kāpēc viņa iesauka ir Hansons (tas no filmas Scary Movie II ar mazo ķipara rociņu). Ak, šo abu draudzību un jociņus var apskaust. Patiešām ļooti saderīgs pāris, khem! :D Tagad domās skandiniet bungu rīboņu, jo šāds mirklis ir jāatzīmē. Klubs, kurā mēs bijām, pilnīgi pagrāba mūs savā vaļā. Milzīgas teltis, ļooti daudz cilvēku, baseins un mūzika. Uzminiet, cik mēs par visām šīm dienām esam samaksājušas? Vēsture klusē! ;) Tomēr mans garastāvoklis tika smagi iedragāts šajā it kā tik perfektajā naktī. Kāpēc? Jo visiem jau sen bija skaidri zināms, ka robežu „just friends” nedrīkst pārkāpt... Laikam pārāk daudz būsim dziedājušas līdz te tik populārajām „international love” un „tonight we could be more than friends”. Tomēr laiks iet uz priekšu, par visām šīm situācijām mēs varēsim runāt vēl ilgi un dikti... Atmiņas! Un krāsainas atmiņas mums sagādāja arī latviešu meiteņu atbraukšana. Smaids pa visu seju, balzams rokā un laižam dzīvē. Kārtējās skaistās vietas apskatītas, Milāna iepazīta un smiekli dzirdēti. Tā nogurt var tikai no svētkiem... Ar meitenēm kopā iepazinām arī jaunu cilvēku mūsu dzīvē- Cloudio. Te nu seko skaistas vakariņas burvīgā vietā un negaidīts koncerta apmeklējums villā. Jo dzīvot ir skaisti, vai ne? Piedod, Cloudio, ka jau 2 reizes esam tev atteikušas vakara plānus. Nākamreiz mēs dosimies dzīvē kopā! Bet pirms tam par pēdējo meiteņu dienu šeit... Ak, tā tiešām bija īsta BUMBA... Diemžēl vai par laimi... tas vēl ir jautājums.. :D Vakarā darbs, kā jau tas mums ir ierasti un nemainīgi (jā, joprojām ir 12h dienā, 6 dienas nedēļā), bet pēc tam aši, aši taisīties, lai  kopā ar Davide un Mario brauktu uz Como svinēt meiteņu aizbraukšanu. Lielais pārsteigums un emociju plūdi seko... Kamēr es ar Madaru istabā pucējamies un skaļi dziedam pie spoguļa, pa durvīm iekšā sāk nākt tāda nejauka benzīna smaka.. Uzminiet, kas tad tas...?! Liels, liels paldies meitenēm par tādām emocijām un atvadu pārsteigumu. Ziniet, ko tās trakās darīja? Cepa šašliku, kuru pašas iemarinēja, un dārzeņus uz maziem griliņiem tepat uz trepēm pie mūsu durvīm. Skats skaits un saviļņojošs, jo meitenes parūpējās gan par dzērieniem, gan ēdienu, gan sveču gaismu. Ideāls sākums un ne tik ideālas beigas... Par šo vakara daļu pagaidām vēsture klusēs, bet varu vien minēt, ka Kristīnes kopā taisa īstu haosu un kļūst par party ziloņiem, kas dažreiz nemaz nav tik labi. Kas notiek Itālijā, paliek Itālijā! Un nothing happened, nothing changed... Tā nu atmiņas pie atmiņām un notikumi pie notikumiem. Lai mana sapņu, atmiņu un notikumu kastīte pildās, lai dažreiz plūst pār malām, bet nekad, nekad tajā nevēlos saskatīt dibenu...

Vakariņu laikā Como

 

Mūsu vakara pārsteigums

Jo tā mēs šeit dzīvojamies... Un ir pavisam dīvaini domāt par to, kā būs atgriezties mājās... Tāpēc atkal uzsitu sev knipi pa pieri un saku: „Baudi mirkli, muļķa meitēn!” Gan brīžus, kad viss ir apnicis un stundas darbā šķiet nebeidzamas un cilvēki neizturami, gan mirkļus ar pavisam savādiem jokiem par Normu Apaļo Ābolu, gan skatus, kur kaislīgie itāļi un franči tik patiesi izrāda savas jūtas. 

 

Visa trakā latviešu delegācija

-Tā mēs katrs pa vienai vasarai
-Tagad katrs savam liktenim
-Prasa, kam tad bij' jābūt pēc tam

Vienmēr...

Vienmēr tev būs bail… kaut ko pazaudēt un kaut ko iegūt. Vienmēr būs bail palikt vienam. Slikti, ja pēkšņi vari kļūt nevajadzīgs, ja vari būt lieks. Ne jau vienmēr cīņā ar dzīvi zaudē tikai vājie. Spēkam nav lielas nozīmes. Uzvaras gūt palīdz galvenokārt griba.
Vienmēr uz šīs zemes šalks jūras, tavu seju slacīs lieti, apdedzinās tuksnešu svelme un atvēsinās pirmais sniegs. Vienmēr būs trokšņainas pilsētas un klusas lauku mājas, skaļi tirgi, kur enerģiskas sievas piedāvās dārgas rozes, un būs aizmirstas mežu pļavas, kur vari saplūkt ziedus, lai pasniegtu savai meitenei vai arī aiznestu uz kapiem, kur guļ tavi piederīgie vai draugi.
Vienmēr pie tevis kāds atnāks un kāds no tevis aizies.
Vienmēr, kamēr tu dzīvosi, tu centīsies gūt laimi, varbūt tā arī nekad neuzzinot, kas ir laime un kādu to vēlējies gūt.
Vienmēr kaut kur blakus vai tālu būs cilvēks, kas tevi gaidīs. Tev tikai šis cilvēks jāatrod. Tev tikai pie šī cilvēka jāaiziet.
Tu kaut vienreiz dzīvē pateiksi – “es tevi mīlu”.
Tev kaut vienreiz dzīvē kāds pateiks – “es tevi mīlu”.
Vienmēr, kamēr dzīvosi, tu būsi cilvēks – tāds, kāds tu esi.

/E.Lukjanskis/

Let it be!

Esi sveiks!

Kā gribas atvērt jaunu, baltu lapu manā dzīvē. Tieši tāpat, kā tikko atvēru šo lapu. Dažreiz tu vienkārši vadies pēc sajūtām un automātiski dari to, kas tev ir bijis vajadzīgs šo visu laiku. Un šoreiz man prasījās atvērt jaunu, tīru, ar dzīves problēmām vai vecām atmiņām nepiesātinātu lapu. Varbūt šī arī ir tā lapa?

Mūsu ceļojumu laiks. Laiks doties tur ārā!

Vairāk kā mēnesis ir pavadīts šeit. Vienu brīdi šķiet, ka es izšķiežu savu vasaru un laiku, kad zvilnēt saulē, ēst zemenes ar pienu un vērot zilas debesis vai iztrakoties vasaras ballītēs. Un tad es atkal atceros, ka šādas vasaras man būs un ne viena vien, tāpēc ir pavisam LIELISKI būt šeit un vērot pīles, kuras pavada 5 pīļu mazuļi, kāpt kalnos vai piestūķēt vēderu ar picu un smieties par pilnīgi un galīgi neko. 

Gatavas trakam braucienam mašīnā. Drošība pirmajā vietā jeb esam jau sākušas atklāt bāra brīnumiņus...

Dažreiz ir tik savādi pavērot savu dzīvi no malas. Joprojām neticas, ka no 13 gadu vecuma sapņoju par Itāliju un tagad man tas viss ir pie kājām. Jūs jau arī ziniet, ka sapņi mēdz biedēt, vai ne? Dažreiz tie šķiet pārāk lieli, lai taptu īsti. Bet re, tas tomēr mēdz notikt. Un tad atkal jātiek pāri posmam, kas saka: „Ņem to visu, tas ir tavs. Nē, nekas pretī tev nav jādod!” Un tu ieplet savas zilās, brūnās, zaļās, pelēkās vai mīlīgi jauktās ačteles un nespēj beigt brīnīties... Vērojot to, kas notiek ar mani un ap mani, man pašai paliek interesanti. Dienas iet, laiks ir silts un tad atkal līst, zvaigznes veido Lielos Greizos Ratus un cilvēki mainās. Vērot cilvēkus, kas plūst ap mani, ir tik interesanti... Gribas lauzīt galvu un rakstīt sacerējumus, kāpēc tie ir ienākuši manā dzīvē un tik ātri aizgājuši vai atnākuši un apaudzējuši sūnas ap mani, lai nekad nepazustu no manas dzīves. Žēl, ka nevar izvēlēties, kurus gribas paturēt un kurus laist vaļā... Bet laikam jau paliek tie, kam jāpaliek un pazūd tie, kuriem savs ceļš ejams. Gribas vien teikt „stulbums”, man nebūtu neviens jālaiž vaļā, iepriekšējiem smiekliem nebūtu jākļūst klusākiem, trakajām ballītēm jāpierimst. Bet ar laiku ir jāiemācās šķirties! No vasaras ķiršiem, no zilā jūras ūdens, no lāstekām, no piesnigušiem laukiem, no Itālijas, no cilvēkiem... Viss, kas notiek, notiek uz labu! Vismaz kāds, kas 100% ir bijis daudz apgarotāks un gudrāks, dzīvo ar tādu pārliecību...

 And you let her go!

Manas koordinātes!

Pāri kalniem un lejām, caur upēm un kalnu strautiem man ir jādalās ar to, kas tad šeit ar mani notiek. Patiesībā es sāku domāt, vai ir vajadzīgs rakstīt, par to, kas notiek un kā... Varbūt tas viss ir jāpataupa meiteņu vakariem ar rozā šampi un skaļām runām par dzīvi vai kādai trakai ballītei un reibuma atklāsmēm? Rakstot šeit tomēr izpaliek tas posms, kad kāds jautā un tu, saprotot, ka kādam interesē, centies saīsināt stāstāmo, kas  beigās tāpat sanāk divreiz garāks. Bet tad atkal es saprotu, ka man ir jāraksta... un vienmēr ir bijis jāraksta, jo ir taču kāds, kas gaida...

Šūpināt kājas pāri pasaul's malai!

Kādreiz mums pasniedz ziedus, tagad mums pasniedz brokastis gultā jeb room service ar rožlapiņām.

Tad nu tā... Pāri visām garajām darba stundām, noguruma besītim un lietainajam laikam, tomēr ir arī dienas, kad tu stāvi un smaidi, kā muļķe, jo tev neticas, ka tas notiek ar tevi! Un pēdējās reizes, kad smaids radīja sāpes vaigu muskuļos, sagādāja izraušanās no ikdienas, kas ir izveidojusies šeit. Pirmā mūsu izklaide ir geocach, kas mums sagādā dusmu izvirdumus, jo jau 2 stundas esam rakājušās pa akmeņiem un līdušas pa kāpnītēm, bet veiksme mums sejā tik iesmej un sauc par muļķēm. Tomēr mums patīk un Carate Urio šķiet skaistāka, ja uz to skatās ar bērna acīm, kas spēlē paslēpes, jo tieši tas jau tas geocach arī ir- pieaugušo atgriešanās bērnībā un meklēšanas prieka atjaunošana. Bet vakaros, kad darbs jau ir nolaidis mūsu plecus un priekšā esošās 6 tādas pašas darba dienas nolaiž arī mūsu mutes kaktiņus, mēs cenšamies uzjautrināt sevi. Un kā gan to labāk izdarīt, ja jāturpina strādāt, bet priekšā stāv bāriņš pilns ar visādiem gardumiem? Tad nu laikā, kad noriet saule, top gardum gardi un ne tik gardi izmēģinājuma kokčiki dažādās varavīksnes krāsās. Jāatzīst, ka ne vienmēr mēs darbu pametam tik skaidras, kā atnācām. Dažreiz ir kļuvis nedaudz par smieklīgu, nedaudz par skaļu un reibinošu. Hmm, šķiet, ka veselu algu jau būsim nodzērušas un noēdušas. Ah, kad tad, ja ne tagad? Un tā nu mēs vairāk nemaz neslēpjam, ko darām zem, pie un ap barčiku. :D Kā gan citādāk pavadīt dienas, ja Madaru dēvē par Ice Cube, jo viņa ir aukstāka par ledus gabalu? Un kā izturēt to, ka dažreiz itāļu pieskārieni kļūst pārāk uzbāzīgi un bieži? Kā izprast itāļu vēlmi iesist „tā pa draudzīgo”? Jā, nezinu, kas viņiem to pielipinājis, bet jokojoties viņi nereti iedunkā tevi, precīzāk mani! Daži zilumi un knipji pa pieri ir bijuši, jā... Laikam jābeidz tik daudz smieties.. ;) :D

 Un kā pierādīt, ka Latvija NAV pilsēta Rumānijā? Vai paskaidrot, ka mēs neesam no Moldovas? Kā arī saprast to, kāpēc Madara istabā dara „fizikal bizness”? Tad nu nāk mūsu TU+ ES +day= Tuesday, kad mums ir brīvdiena. Laiks, kad atpūsties, nedomāt neparko, ceļot, vērot, censties iespiest atmiņā un baudīt! Protams, nevar atkal nepieminēt pēdējā laika aprunātāko tēmu- Klūnijs. Jā, jā, Džordžiņš ir pilsētā! Tikmēr paparaci staigā apkārt un flirtē ar latviešu meitenēm. Neteikšu, ka ir slikti doties vakara pastaigā un pagalmā izdzirdēt Džordža Klūnija balsi un dzirdēt, kā viņš gavilēdams trāpa grozā bumbu, bet pēc tam skandina vakariņu šķīvjus. Bet viņš nav vienīgā slavenība, kas te apgrozās. Un ziniet, kāda ir sajūta? Pilnīgi nekāda! Jo modes dizaineri, kas šeit nāk ēst, sauc mūs par Bellām tieši tāpat, kā jebkurš dārzeņu piegādātājs vai grisini čalis.

https://www.google.it/search?q=missoni+angela&oe=utf-8&aq=t&rls=org.mozilla:en-US:official&client=firefox-a&um=1&ie=UTF-8&hl=en&tbm=isch&source=og&sa=N&tab=wi&ei=1VbUUY2MPIyL4gTXgIGoDg (Šī dāma pīpē pārāk daudz... Toties vīrs gan ir jauks! ;)
https://www.google.it/search?client=firefox-a&hs=DLa&rls=org.mozilla:en-US:official&q=gianni+campagna&bav=on.2,or.r_cp.r_qf.&bvm=bv.48293060,d.bGE&biw=1366&bih=622&um=1&ie=UTF-8&hl=en&tbm=isch&source=og&sa=N&tab=wi&ei=lu7JUaiFGKSL4ASitIG4AQ (Un šis ir Resnis. Viņš braukā ar golfa mašīnīti, jo vienkārši nevar paiet!)

 Bet, ja piemin lielo izlaušanos, smaida radītas sāpes un skatīšanos zvaigznēs, kamēr pie sevis klusu čuksti „paldies, paldies, paldies”, ir laiks pastāstīt par ba-ba- ballītēm! BEIDZOT, beidzot, beidzot mums ir uzradies pirmais (un ne pēdējais) draudziņš Itālijā. Nav svarīgi, kā un kāpēc, bet Mario mūsu dienas padara krāsainākas. Puisis, kam salst pat +26 grādos, kuram uzaci rotā pīrsings un kurš sevi dēvē par IT nūģi, ir kļuvis par mūsu draugu šeit. Un lieeeels paldies viņam, jo tieši viņš piedāvājās aizbraukt pakaļ nepazīstamām meitenēm un izrādīt naksnīgo Como. Un domājiet, ka mūs biedēja, ka nepazīstams itālis ar 70km/h izņem 90 grādu līkumu pa šaurajām Carate Urio ieliņām? Vai uztrauca tas, ka nākamajā rītā 8.00 sākas darbs un 11h darba stundas ir tikai priekšā? Nē, nē un NĒ! Un tā nu barčika brīnumus saņēmušās latvietes devās pretī piedzīvojumiem... Kaut kā nemanot mēs katru reizi iekāpjam mašīnā jau manāmi jautras un stiklaini mirdzošām ačtelēm. Kaut kā nemanot pienāk rīts, jo nakts ir pavadīta staigājot pa vairākiem barčikiem, bet no rīta puses tiek ēstas tikko ceptas picas. Laikam tikai 3 brīnumu naktis ir bijušas, kur pirmajā iepazinām bāru 7. stāvā, no kura paveras skats uz visu naksnīgo Como, stāvējām pie kluba, pie kura nācās tikt vaļā no itāļu krieva, ar kuru runājām tikpat lauzītā krievu valodā, kā viņš ar mums. Un otrajā naktī, kas „nezinu un negribu zināt, kāpēc” iekrita 1dienā, mēs apceļojām atkal citas vietas un dzērām tik ļoti stipros Mojito, Cuba Libre, Cosmopolitan un Party Boy vai Pina Colada. Un kāpēc gan latvietēm neparādīt vietu, no kuras redzams viss Como pretējais skats, kas viegli mirgo virs ezera ūdeņiem? Un kāpēc gan visiem kopā nevērot zvaigznes? Bet pats skaistākais no visiem 1dienas nakts notikumiem- ievelšanās Mario dzīvoklī, kas atrodas pašā Como centrā un pasakainā vietā, lai skatītu viņa māsas meitas bildes un klausītos, kā 4ros no rīta itālis ar Venecuēlas saknēm uz ģitāras spēlē „Nothing else mathers” un „Let it be”. Protams, ka latviešu sirdis kūst! Jo ir tik viegli, jo ir tik skaisti un tik ļoti, ļoti patiesi! Un varbūt tāpēc, ka mums ir vienāda humora izjūta un mūsu joki ir vareni stulbi un tizli, mēs tikāmies arī 5dien. Šoreiz mēs satikām arī viņa draugu, kas runā tikai vāciski un itāliski, tieši tāpēc visi mūsu joki tika pārtulkoti viņam tad, kad tie vairs nemaz nebija smieklīgi. Varbūt tieši tāpēc atkal bija jāsmejas no jauna? :? Lai arī Mario mums raksta tad, kad viņš to grib un arī viņš ir no tiem itāļiem, kas pie katra otrā joka tevi (vai tikai mani) iedunkā, viņš ir arī tas, kas palīdz mums izrauties no nu jau iestrādātās rutīnas, kas sola mūs aizvest kādā trakā naktī uz Milānu vai izdejot dvēseli Lugano Šveicē un viņš ir tas, kas mūs sargā un mīlīgi apķer, ja kāds cits sāk izrādīt pārāk lielu interesi par latviešu meitenēm. Bet pats, pats labākais, ka mums abām ir nedalīta uzmanība! Ak, mūsu sievišķās dievietes gavilē! :D Tagad gan mums kādu laiku nāksies gaidīt savu itāļu vīrieti mājās, jo, kas gan itāļiem ir pirmajā vietā? Jā, ģimene! Tā nu gaidām, kad atkal gribēsies skaļi smieties darbā, jo nāksies izdomāt plānu, kā pabeigt visu ātrāk un izlavīties no mājām. Visu dauuudz smieklīgāku un jautrāku padara tas, ka šeit mums nākas izlavīties no mājas un, klusiņām ķiķinot, skriet pa mazajām kāpnītēm, lai „itāļu papucis Fioroni” nepamana, ka mēs pazūdam ap 1 naktī un atgriežamies tikai saulei austot. Mums, kas nekad nav lavījušās ārā no mājām vai slēpušas izkaltušas lūpas un reibstošu galvu nākamajā rītā, šis ir vēl viens pavisam lielisks piedzīvojums!

"Kuš! Klusāk, mūs kāds var sadzirdēt!" un tad tik skrienam pa kāpnēm augšā (protams, ka skaļi smejoties) un slēpjamies pie bankas, kur parasti mūs sagaida mašīna, lai vestu uz Como.

Un piedzīvot piedzīvojums ir pavisam labi!

Pavisam labi... pavisam labi, es saku...

Līdz nākamajiem piedzīvojumiem! ;)