Hello! Ciao! Boa tarde!
Noskaņu radīs šī Maljorkas dziesma.
Tikko esmu atsteberējusi atpakaļ no meiteņu istabas ar pilnu galvu domām un apņēmību ziņot jums, kas tad mums jauns noticis. Patiesībā ir noticis tik ļoti daudz... Nevaru pat paskaidrot, cik savādi šķiet tas, ka pēc nedaudz vairāk kā nedēļas jau būšu mājās. Jā, es ļoti gribu mājās, bet tajā pašā laikā es apzinos, cik patīkami traks tomēr ir bijis šis piedzīvojums. Neskaitāmi video, kuros iemūžināti pavisam muļķīgi brīži (baložu uzbrukums un KungFu pandas triki), pavisam smieklīgi brīži (latviešu reps un bagetes piedzīvojums) pavisam nožēlojami brīži (ēstuves meklējumi, The Voice izmisums) un pavisam traki brīži (brauciens ar prinčiem Lisabonā, Universal vakars un "No brain in Braga" piedzīvojums).
 |
"There will always be people you can't
believe you were friends with, boys you can't believe you kissed, and people
you can't believe you lived without... people change but if you're lucky a
certain few will change you."
Iespējams, šis ir viens no pēdējiem ierakstiem par manu tik loloto un gaidīto Erasmus laiku, tāpēc ir jāizdara daži secinājumi.
Pirmkārt, šis Erasmus ir bijis viens no trakākajiem un bezatbildīgākajiem laikiem manā dzīvē, tāpēc atgādinu sev un visiem citiem, ka no nezināmā nav jābaidās. Es pieteicos šim piedzīvojumam viena un devos ceļā bez draugu bara un ģimenes pie sāniem. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad draugus, kas kļuva par sava veida ģimeni, es ieguvu tepat. Es jau tagad zinu, ka man pietrūks nepārtraukto klaču, šļūkšanas uz blakus istabu, kad paliek garlaicīgi (vai arī "es jūtos vientuļi!"), tik ļoti apnicīgā ēdiena gatavošana un joki, jo tie šeit ir vienkārši neatkārtojami (''nu, sauleee beidz!"; "Ņež?"; "K****, jūs to nožēlosiet!").
Otrkārt, mirklis ir īss un tas ātri aizmirstas. Labais paliek atmiņās ilgāk, tieši tāpēc mani bloga ieraksti vienmēr šķiet tik saulaini un gaiši. Ak, cik gan daudz bēdīgu, viļošu un sarūgtinošu brīžu nav bijis. Mēs esam salušas kā nekad, nokļuvušas milzu lietus brāzmās, palikušas bez nakstmājām un transporta uz mājām un vēl.. vēl... Lai arī šie visi brīži ir bijuši pietiekami nopietni, tie ātri aizmirstas. Viss labais, kas ar mums šeit ir noticis, ir tas, kas veido to lielāko un labāko Erasmus daļu, bet tas, kas iekrāsojies pelēkās krāsās, ir tas, kas mācījis un veidojis mūs pašas. Kā jau saka- Erasmus ir viena liela dzīves pieredze un tam nevar nepiekrist. Lai arī kā ir gājis, šis ir bijis viens no labākajiem laikiem, ko izdzīvot studentu gados. Mirkļi mainās, mijas un aizslīd, bet pieredze paliek.
Pag, pag, nekādu asaru acu kaktiņos un raudulīgu beigu tektstu! Tam vēl būs laiks,bet tagad ķeramies pie piedzīvojumu izklāsta, jo tādi ir bijuši daudz... :)
Tik seni notikumi kā Lieldienas ir palikuši aizkadrā. Tomēr par tām ir vērts pastāstīt, jo šos svētkus mēs svinējām Baltijas valstu stilā ar olu kaujām un kopīgu pikniku ar erasmusniekiem. Bet tad klāt ir portugāļu stils, kas nemaz nav tik ieraksts un saprotams. Pirmkārt, mēs redzējām kristiešu gājienu kapa klusumā ar krustiem, pārģērbtiem bērniem, priesteri un pat dzīvi mirušu Kristu. Otrkārt, visu Lieldienu dienu gaisā šāva petardes un bombenes tik skaļi un ilgi, ka bailīgajiem latviešiem jau gribējās twitter.com ziņot, ka ir sācies karš. Treškārt, arī mūsu māju apciemoja pāvests un mums, izrādot cieņu, nācās skūpstīt krustu un kaislīgi teikt: "Amen!", lai velāk laimīgas stūķētu puncīšos kūku un dzertu 3. pudeli vīna.
Protams, neizpalikt arī bez kultūras pasākumiem. Lai gan portugāļu mūs atkal uzmeta un pat mērs nenoorganizēja ekskursiju, ko tik ļoti solīja, mēs vismaz tikām uz bezmaksas svētku izrādi, bijām studentu dienās, kas nemaz neatšķiras no pasākuma ZOCā un brīnījāmies Fafes svētkos, kur pavērās filmu cienīgs skats ar karuseļiem, panorāmas ratu, milzu cukurvatēm, saldējumu, popkornu un spēlēm (ja vari iedomāties amerikāņu filmu kadrus ar karuseļiem, gaismām un cilvēku pūļiem naktī, tad to pašu mēs piedzīvojām šeit) un, protams, aizvadītas jau vairākas atvadu vakariņas un solījumus reiz satikties. Tas viss notiek šeit, vietā, ko visi uzskata par tik mazu un niecīgu. Hmm, diez kur tad rodas visi tie piedzīvojumi?!
 |
| Divi klubi vienā naktī, lapiņu lietus, pārpildīta telpa un laba mūzika. |
Kā jau īstiem studentiem pienākas, centrālais notikums mums šeit ir ballīte. Vaij, mani nedaudz māc šaubas par tikumības policijas reidiem, tāpēc visus notikumus pat nav ļauts izpaust... Varu pačukstēt, ka esam palikušas svinēt dzīvi bārā vēl pēc tā slēgšanas kopā ar 3 bāra darbiniekiem uz bāra rēķina. Divas trakas meitenes ar manāmi ierēbušu vadītāju esam 3 naktī traukušās pa ielām uz viena moča. Esam dejojušas Danca Kuduro klubā, mājas ballītē un uz ielas ar vēl "šmiljons" cilvēkiem, jo visi zina kustības. Esam lidojušas tik "augstu", ka latviešu reps ne tikai skan galvā, bet arī tiek sacerēts uz vietas. Esam bijušas jaunā klubā un iepazinušās ar jaunajām portugāļu slavenībām no The Voice, kas mums sniedz personīgu koncertu kluba aizskatuvē, braucot mašīnā un mūsu mājā 6 no rīta. Ups, cik gan daudz nepazīstamu cilvēku nav bijuši mūsu mājā, cik gan daudz dīvainu brīžu nav piedzīvots. Žēl, ka portugāļu slavenības mums neizraisa nekādas emocijas, jo piedzīvojumu ir bijis pietiekami. Protams, galvenais notikums- brauciens uz The Voice. Ak, kā gan portugāļi atkal pamanījās mums nepateikt, ka šis pasākums ir paredzēts 26 h! Ja es spētu uzrakstīt, cik dusmīgas, vīlušās, uzpūtušās un izmisušas mēs bijām pēc 10h pavadīšanas ceļā un 16h filmēšanas laukumā. Vairs nekad, nekad negribētu to atkārtot... Labās ziņas- mūsu biedriņš automātiski tika finālā (diez tas, ka mēs viņu pat nedzirdējām dziedam arī ir labās ziņas? :?)
Un tad nāk mūsu skaistais atvadu ceļojums uz Maljorku. Ah, skaista zeme, vilinošs ūdens, svilinoša saule, plats smaids un maciņa virināšana katram suvenīram. Tomēr aiz skaistā bilžu kadra paliek fakts, ka, 23:00 ielidojot Maljorkā, mēs uzzinām, ka esam palikušas bez nakstmājām. Kurš gan būtu domājis, ka pusnaktī ar koferiem tupēsim lidostā bez jebkādas nojausmas, ko iesākt tālāk? Nekas, viss beidzās ļoti labi un mēs paspējām pavakariņot kopā ar foršiem latviešu puikām, dzirdēt "sexy banana", "ei, Lady Gaga" jokus un pacepināties Maljorkas saulē.
Re, cik daudz piedzīvojumu tik īsā laikā!? Tieši šis man visvairāk pietrūks- nezināmais, jauni soļi, nepārtraukta kustība un izaicinājumi. Jā, varbūt buddies, kas ir pilnīgi bezfunkcionāli un solās tevi "paņemt uz virtuves galda" vai suņi-rīkļu rāvēji un pasniedzēji, kas sarakstās geju portālos, dzer blakus bārā, kamēr oficiāli atrodas "sapulcē" un nespēj komunicēt angļu valodā nebūs manas labākās atmiņas. Pie siltākajām atmiņām gan var pieskaitīt visu, kas saistās ar Spāniju. Cilvēku attieksme, mīlestības izrādīšana, mierīgais ritms, bezatbildība un visādi citādi interesantā kultūra. Šķiet, ka, esot viņiem blakus, esmu samīļota, sabužināta un sabučota. Pietrūks!
Vai pamanīji, ka gandrīz visu laiku tekstā pavīd "mums un mēs"? Laikam jau bailes no tikumības policijas ir pietiekami lielais, lai neatklātos, cik daudzos no visiem piedzīvojumiem esmu bijusi galvenā persona. :D
Varu teikt vēl vienu reizi, ka laiks šeit nav bijis tikai vienradžiem, varavīksnēm un margrietiņām pilns, bet tādu es to vēlos atcerēties...
 |
| ...joprojām ir dota cerība... |
 |
| Iespējams, es pārsteidzos... Iespējams... |
Jau pavisam drīz jums būs iespēja mani satikt klātienē un pārjautāt visus sīkumus, kas radīja interesi.
Bet līdz tam... man ir vēl pāris dienas, lai izbaudītu "neko nezinu, neko nedzirdu par mājām un problēmām" dzīvi Portugālē!
Uz tikšanos, Kristīne*
