Nothing happened, nothing changed!

Hey, saulīt!

Lai šīs dienas raksts sākas ar mūsu kārtējo „Hey, saulīt!” joku... Šodienai ir jābūt humora pilnai un vieglai (tas tāds mājiens arī vakara maiņai), jo.... jo šodien ir 24.jūlijs. Laiks, kad visi radi sabrauc vienā vietā, lai atkal skanētu muļķīgi joki un skaļas sarunas. Laiks, kad mamma ļauj ēst pirmos tomātus. Laiks, kad iespraust glāzē lietussardziņu, mērcēt dārzeņus mērcītē un ieelpot šašliku smaržu. Šodien ir 24.07. un šogad viss ir citādi. Citādi ne vienmēr nozīmē labāk vai sliktāk. Tas vienkārši ir... ne tā, kā ierasts. Un šogad radu radīto šalkoņu nomaina klientu plūsmas un viļņu sišanās pret krastu. Pirmos tomātus nomaina itāļu kafija un kruasāns ar nutellu, bet vasarīgo noskaņu rada karstuma viļņi un mašīnas, kas traucas pa mazajām, līkumainajām ielām, lai skaļi signalizētu, ka viņi ir šeit... Un arī es esmu šeit. Nu jau divus mēnešus citā vietā, citā sabiedrībā, citos notikumos un emocijās.

„Reizēm cilvēkiem vajag stāvēt, kur tie stāvējuši, šaubīties un būt nelaimīgiem, lai ieraudzītu, ka patiesībā tā ir vieta, kas tevi dara laimīgu vien tāpat. Šis rūgtums ir vien nepareizi lēmumi un vēlme pēc noteiktības.”

Jo mums arī vajag tādas bildes jeb nav neviens, kas to darītu mūsu vietā...

Lai arī divi mēneši ir pietiekami ilgs laiks, kurā jau var sataustīt nelielu rutīnas devu un pelēcīgo pieradumu, šis ir arī laiks, kas manā dzīvē vēl nekad nav skrējis tik ātri. Pārlapojot visus papīrus, uz kuriem maija beigās tika uzskricelēti mūsu paraksti, skaidri un gaiši iezīmējas, ka šeit atlikušais laiks ir vēl divi mēneši. Tomēr, kā dziesmā skaisti skan- „neko nevar skaidri zināt...”, mēs apzināmies, ka, atbraucot mājās, mūs iemetīs atpakaļ realitātē un patiesajā rutīnā. Mājas vienmēr ir un būs tā vieta, kas skrubina sirsniņu un liek par sevi atcerēties. Bet... bet... vēl gribas būt šeit un smaidīt Itālijas saulei. Gribas sagrābt plaukstās visu to, ko šī vasara spēj dot...

Un tieši tā mēs arī smeļam saujās cilvēkus, notikumus, strīdus, emocijas un mantas. Nav par maz un nav arī par daudz. Ir tieši tā, kā tam būs būt... Dažbrīd es esmu tik pateicīga, ka esmu izrāvusies prom no tā, kas jau sāka būt par daudz. Un es zinu, ka neesmu vienīgā, kas brauca laimi meklēt plašajā pasaulē, lai vienkārši tiktu prom. Kāds nu kuram tas stāsts ir izvērties, lai paliek katra paša atmiņu lādītē. Jāatceras vien, ka tā bija mūsu izvēle un šī ir mūsu pieredze. Bet man ir viegli... vismaz vieglāk... un tās problēmas, našķi un kašķi, uzspiestās personības un dažāda veida –ācijas un –ocijas, lai paliek tur, kaut kur tālu prom no manis.

Bet kas tad notiek šeit?! 

„Patiesas pārguruma asaras. Pasprucis štengrāks vārds vai īstens. Pēc brīvības noilgojies "mīlu". Aizķēries un pamanīts apbrīnas skatiens. Apskāviens līdz kaulam. Klusums, kad vārdi ir lieki. Elpa tuvības mirklī. Miegs, kurš pārsteidzis filmas laikā vai tūkstošiem birstošo vārdu, kad centies aizbēgt no domām.”

 

Baudām Milānas garšu

Pa šo laiku ir noticis patiešām, patiešām liels kaut kas un pilnīgi nekas. No iepriekšējā raksta laika ir bijušas vairākas iepazīšanās, ballītes, apkaunojoši mirkļi, pat strīdi un ne tik pieklājīgi vārdi. Bet sāksim visu no gala... Tik jautājums ir viens, kā tagad atcerēties, kas ir bijis pirms un kas pēc?!

Mūsu ballīšu vieta. Ideāli!

Ja kāds vēl atceras, tad iepriekšējā raksta centrālā persona ir/bija Mario. Laiks mainās, cilvēki arī steidz tam līdz... Mario joprojām tiek satikts, bet lielā burvība un vēlme atstāt savu kristāla kurpīti Como centrā, lai princis atgriežas pēc manis, ir zudusi. Tomēr, pateicoties šim cilvēkam, mēs esam piedzīvojušas neaizmirstamus notikumus. Sākot jau ar viņa draugu Davide un Giorgio iepazīšanu, beidzot ar interesantu nakti Milānā un pilnīgu „no memories” nakti Como. Iepazīt jaunus cilvēkus ir tik, tik ļoti patīkami un interesanti, ka katru dienu mēs pieminam frāzi „mums vajag jaunus draugus”. Un kaut kā mums tas lēnām arī izdodas... Ja ne gluži draugi, tad patīkami cilvēki plūst mums apkārt. Bet tagad par jaunajiem stāsta varoņiem- Davide un Giorgio. Davidi mēs satikām kādā pēc darba naktī, lai kopā ar Mario dotos atveldzēt prātu kādā barčikā. Ta ta rā un smiekli mijas ar neveikliem jokiem, kā arī sarunām par franču skūpstiem itāļu un latviešu izpildījumā. (P.S. Davide mums asociējas ar vienu vārdu „suspisious”, bet par to vēlāk...) Latviešu meitenes nav viegli aizmirst, tāpēc brīvdienas vakarā mēs dodamies uz restorānu nu jau kopā ar Davide... Mute vaļā un lielas acis par sarunām, kas valdīja... Aizdomīgi, aizdomīgi! Tomēr solījumi jāpilda (galvenokārt jau solījums sev baudīt laiku šeit), tāpēc aši knaši pēc darba taisāmies un piektdienas naktī dodamies uz Milānu. Šeit stāstā parādās trešā plāna tēls Giorgio, kas ir Davide draugs un dodas kopā ar mums ballēties. Un es nemaz necentīšos izskaidrot, kāpēc viņa iesauka ir Hansons (tas no filmas Scary Movie II ar mazo ķipara rociņu). Ak, šo abu draudzību un jociņus var apskaust. Patiešām ļooti saderīgs pāris, khem! :D Tagad domās skandiniet bungu rīboņu, jo šāds mirklis ir jāatzīmē. Klubs, kurā mēs bijām, pilnīgi pagrāba mūs savā vaļā. Milzīgas teltis, ļooti daudz cilvēku, baseins un mūzika. Uzminiet, cik mēs par visām šīm dienām esam samaksājušas? Vēsture klusē! ;) Tomēr mans garastāvoklis tika smagi iedragāts šajā it kā tik perfektajā naktī. Kāpēc? Jo visiem jau sen bija skaidri zināms, ka robežu „just friends” nedrīkst pārkāpt... Laikam pārāk daudz būsim dziedājušas līdz te tik populārajām „international love” un „tonight we could be more than friends”. Tomēr laiks iet uz priekšu, par visām šīm situācijām mēs varēsim runāt vēl ilgi un dikti... Atmiņas! Un krāsainas atmiņas mums sagādāja arī latviešu meiteņu atbraukšana. Smaids pa visu seju, balzams rokā un laižam dzīvē. Kārtējās skaistās vietas apskatītas, Milāna iepazīta un smiekli dzirdēti. Tā nogurt var tikai no svētkiem... Ar meitenēm kopā iepazinām arī jaunu cilvēku mūsu dzīvē- Cloudio. Te nu seko skaistas vakariņas burvīgā vietā un negaidīts koncerta apmeklējums villā. Jo dzīvot ir skaisti, vai ne? Piedod, Cloudio, ka jau 2 reizes esam tev atteikušas vakara plānus. Nākamreiz mēs dosimies dzīvē kopā! Bet pirms tam par pēdējo meiteņu dienu šeit... Ak, tā tiešām bija īsta BUMBA... Diemžēl vai par laimi... tas vēl ir jautājums.. :D Vakarā darbs, kā jau tas mums ir ierasti un nemainīgi (jā, joprojām ir 12h dienā, 6 dienas nedēļā), bet pēc tam aši, aši taisīties, lai  kopā ar Davide un Mario brauktu uz Como svinēt meiteņu aizbraukšanu. Lielais pārsteigums un emociju plūdi seko... Kamēr es ar Madaru istabā pucējamies un skaļi dziedam pie spoguļa, pa durvīm iekšā sāk nākt tāda nejauka benzīna smaka.. Uzminiet, kas tad tas...?! Liels, liels paldies meitenēm par tādām emocijām un atvadu pārsteigumu. Ziniet, ko tās trakās darīja? Cepa šašliku, kuru pašas iemarinēja, un dārzeņus uz maziem griliņiem tepat uz trepēm pie mūsu durvīm. Skats skaits un saviļņojošs, jo meitenes parūpējās gan par dzērieniem, gan ēdienu, gan sveču gaismu. Ideāls sākums un ne tik ideālas beigas... Par šo vakara daļu pagaidām vēsture klusēs, bet varu vien minēt, ka Kristīnes kopā taisa īstu haosu un kļūst par party ziloņiem, kas dažreiz nemaz nav tik labi. Kas notiek Itālijā, paliek Itālijā! Un nothing happened, nothing changed... Tā nu atmiņas pie atmiņām un notikumi pie notikumiem. Lai mana sapņu, atmiņu un notikumu kastīte pildās, lai dažreiz plūst pār malām, bet nekad, nekad tajā nevēlos saskatīt dibenu...

Vakariņu laikā Como

 

Mūsu vakara pārsteigums

Jo tā mēs šeit dzīvojamies... Un ir pavisam dīvaini domāt par to, kā būs atgriezties mājās... Tāpēc atkal uzsitu sev knipi pa pieri un saku: „Baudi mirkli, muļķa meitēn!” Gan brīžus, kad viss ir apnicis un stundas darbā šķiet nebeidzamas un cilvēki neizturami, gan mirkļus ar pavisam savādiem jokiem par Normu Apaļo Ābolu, gan skatus, kur kaislīgie itāļi un franči tik patiesi izrāda savas jūtas. 

 

Visa trakā latviešu delegācija

-Tā mēs katrs pa vienai vasarai
-Tagad katrs savam liktenim
-Prasa, kam tad bij' jābūt pēc tam