Uz mākoņa maliņas sēdēju

„Par manām otrajām mājām viennozīmīgi var saukt ceļu uz nekurieni. Man nav svarīgs galapunkts vai virziens, man vajag tikai ceļu un iespēju.”

Tomēr... tomēr ne vienmēr tikai ceļa esamība un iespēju kalni spēj nomierināt manu sīcošo un neremdināmo prātu. Te nu atkal varētu izplūst garos memuāros par to, kā baudīt dzīvi, nedomāt par rītdienu un dažāda veida sekām. F*** it, vai kādam tā tiešām arī izdodas dzīvot? Nu tā pa īstam, ilgāk par pāris dienu apņemšanos?! Es esmu viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem mērķis ir tikpat svarīgs kā taustāmi netaustāmais iznākums. Un es esmu tā, kas pukst par to, ko daudzus gadus ir vēlējusies panākt. Un es mēdzu nesmaidīt, ja visi cilvēki apkārt šķiet kā mazas uzmācīgas blusas, pat ja apzinos, ka bez viņiem es nevaru iedomāties sevi. Un es būšu tā, kas lies gaužas asaras par aizbraukšanu un atgriešanos vietā, pēc kuras tagad tā ilgojos. Ir pienācis brīdis, kad gribas sist kājas pret zemi un niķoties kā mazam bērnam, jo vasaras uzpūstais ziepju burbulis solās drīz tikt piepildīts līdz malām. Un jūs jau ziniet, kas notiek, kad gaiss burbulī ir pārāk daudz jeb visam labajam kādreiz ir arī jābeidzas. Jābeidzas, lai atbrīvotu vietu atkal jauniem un jauniem piedzīvojumiem.

„Priecājieties, šī ir tikai viena maza sapņu dzīve, rīt mēs atkal nolādēsim zemi, kurā piedzimām, un dienas, mūsu liktens sistās, neveiksmju un bēdu pilnās. Neaizmirstiet, šī ir tikai viena maza sapņu dzīve."

Katram savas izklaides

Manā tik ļoti lolotajā un auklētajā sapņu dzīvē iet krāsaini. Spēlējamies ar varavīksnēm, kas guļas pāri kalniem un ganām aitas blakus pļāvās, tad laižamies kopīgā dejā ar laumiņām un barojam vilkus ar omītes cepumiem. Patiešām, patiešām, tā te viss arī notiek... Tikai kā nu kurš šos visus notikumus redz un kādus brīnumus tajos vēlas saskatīt.

Tad nu sākam ar kārtējo pavisam nopietno un galīgi bezatbildīgo pēdējā laika atskatu. Atkal jau visas dienas ir sajukušas juku jukām un notikumi mijas ar pilnīgu tukšumu. It kā jau šķiet, ka nekas īpašs šeit nenotiek, bet tajā pašā laikā būtu tik daudz, ko izstāstīt. Tomēr visu stāstīt nemaz nevajag, daļai notikumu ir lemts palikt tikai manā atmiņu krātuvītē.

Manās atmiņās paliks vētra, kas mēdz atnākt līdz ar necaurredzamu miglu un biedējošiem pērkona dārdiem pāri kalniem un ir spējīga „palaist vējā” gan galdautus, gan ēdienu, pat kārtīgi izpurināt viesus, izvicināt logus un paspēlēties ar elektrību. Diemžēl prātā mēdz skanēt arī bosa sievas kvekšķošā balss, pilnīgi negudrie teksti un absolūti „precīzie” izteicieni par mūsu zināšanām. Ar mazām, knašām skudriņām, kas spēlējas pa visu ķermeni, atcerēšos lielo karstumu, kas pārņēma Itāliju un sarkani degošu +45 termometros. Bet dīvainu kņudoņu jutīšu ikreiz, kad kāds cits rakstīs par Itāliju, kas reiz bija un joprojām ir mana. Atkal varu pieminēt to, ka ir tik labi nedomāt par to, kas notiks, atgriežoties mājās. Tik viegli ir nejust ikdienas problēmas un nesaskarties ar pienākumiem. Ir viegli nebūt atbildīgai un nejust raizes. Ir viegli...

Pirms darba...

Pēc darba....

Tomēr, kamēr esmu te, atkal ir noticis kas tāds, ko, iespējams, arī jums gribētos dzirdēt. Viens no šādiem mazajiem notikumiem ir mana vārda diena. Par to, kādas sajūtas mani pārņēma, atverot acis citā valstī un apzinoties, ka šī nebūs kārtējā pierastā vārda diena, es jau rakstīju. Bet pēc garas un nogurdinošas darba dienas manas sajūtas bija pilnībā izzudušas, un vairāk par ieritināšanos palagos es nevēlējos. Tomēr šeit ir cilvēks, kas visu dienu centās, lai tieši es justos labi. Tad nu skanēja „tanti auguri” uz klavierēm, akordeona un youtube izpildījumā, bija rozes vāzē un kūka, randiņš ar Madaru un vīns. Tā skaisti un vienkārši. Tā, lai pašām vieglāk! 

Kūka, vīns, sveces un ziedi. Pašas veidojam skaisto ikdienu.

Bija arī vakars, kad puiši mūs izveda tālāk par restorānu un mūsu mājoklīti. Lija kokteiļi glāzēs, un skanēja smiekli. Vienīgi Kristīnei ir uznācis mazais nogurums, kurš rada monotonas kustības un sejas izteiksmes, jo ir tik grūti izklaidēties, kad vienīgais, ko prāts pieprasa, ir ballīte ar gultu un spilvenu. Bet kuram gan nepatīk filmu cienīgi momenti, kad top trakas idejas par iešanu peldēties ap 3jiem no rīta, zinot, ka peldkostīmu mums nav vai naktī tiek izbaudīti mirkļi, šļakstoties un skaļi smejoties, pie strūklakas? Jo, kā saka mūsu draudziņš: „Es mīlu paģiras, jo tad es zinu, ka dzīvoju. Un man nav svarīgi, kura nedēļas diena ir. Ir vērts sākt dzīvot jau tagad!”

Bez šīm bildēm nu nekur. Mazās princese...

Pienāca dienas, kad man bija jāpierāda, ka dzīve šeit ir kā mazs sapnis, mans ziepju burbulis. Un sākumā man neizdevās... Pat nebrīnos, ka citiem šīs vietas, cilvēki un skati neizraisītu nekādas izjūtas, jo tie ir mani cilvēki, mani notikumi un brīži. Bet tik ļoti gribas ar to visu padalīties ar vēl kādu, gribas izkliegt, kā jūtos un ko redzu. Tad nu centos, cik mans labais garastāvoklis ļāva un Artu iepazīstināju ar savu vasaru. Kopīgi devāmies ballēties ar Claudio (to, kuru visu laiku atraidījām.. labi, tikai kādas 5 reizes.. :D), kurš tagad ir ieguvis iesauku „čurka”. Iepazinām jaunu, pavisam jauku klubu ar superīgu mūziku, kurā rodas tā brīvā sajūta. Un pēc pāris dienām atkal devāmies ielās ar Čurku un viņa čurku draudziņu. Kas tad mums?! Šoreiz sanāca tāds mazs ceļojums no blakus pilsētas, kur paredzētais Dj sets nenotika, uz mums jau iemieļoto Dolce Beach klubu. Pa ceļam ļoooti izdevušās bildes telefonā, Latvijas radio un Bermudu divstūra dziesmu skaļa dziedāšana. Nav vērts teikt, cik izmaksā dzīve šeit, jo naudai šeit īsti nav vērtības. Mums atliek vien to nopelnīt un atkal notriekt, nedomājot, kur tā paliek. Bet nelielam ieskatam- ieeja klubā maksā 10 eiro ( kopā ar vienu dzērienu). Tad nu tur ieradāmies jau diezgan jautras, un pirmā pietura- bārs. Pēc vētrainiem apgalvojumiem, ka man vajag stipru un garšīgu kokteili, dabūju kādu 6 nezināmas izcelsmes pudeļu sajaukumu un tikai stipru kokčiku. Protams, ka man jau bija tik jautri, ka gāju atpakaļ pie bāra un jautāju, vai nevar pieliet arī kko garšīgu. :D Ar blakus stāvošā puiša palīdzību manā kokčikā smuki ielija zemeņu grenadīns, kuru man gribējās tā smuki izmaisīt... Kāpēc gan bārmenim neiedot instrumentus man un nemācīt, kā pareizi jāmaisa kokteiļi? Jau tas brīdis solīja ļooti jautru un karstu nakti. Un man bija ļoti jautri un arī pietiekami karsti, lai turpmākie notikumi paliktu starp tiem, kas bija ar mani. Kas notiek Itālijā, paliek Itālijā! Un arī mans auskars, kura dēļ manam ciemiņam klubā uznāca raudiens, paliks kaut kur Itālijā. Skumji! :D 

Viena no retejām bildēm, kas izdevās... Gandrīz!

 

Claudio. Tagad jūs saprotiet, kāpēc mēs viņu saucam par Čurku...

Nav ko skumt, labāk pastāstīšu par labāko brīvdienu šovasar. Kad atvaļinājumu laiks sākas, ir laiks plānot kopīgas brīvdienas. Šeku reku, piedāvājums braukt uz milzīgu atrakciju parku netālu no Gardas ezera. We are going to the Gardaland un Wiiii ir viss, kas izsaka +40 grādu krastumā pavadītas 10h atrakciju parkā. Mūsu ceļojums sākas ar braucienu uz Šveici, kur ir pavisam normāli atstāt mašīnu, lai ar kājām dotos atpakaļ uz Itāliju. Atkal seko filmu cienīgi notikumi, kad šķērso valsti kājām un atrodies divās vietās, valstīs vienlaicīgi. Un jau Itālijā sākas mūsu 3h garais ceļš uz Gardaland! Pa ceļam meitenēm top vareni smieklīgi joki par botāniķiem un floristikas veikaliņu, dzīve šķiet tik smieklīga, ka vēderā sāk iemesties krampji. Bet tad „bums”, mutes paliek vaļā un acis iemirdzas. Dodamies uz vienu no trakākajām atrakcijām (amerikāņu kalniņu),kur katram rodas savas emocijas. Es smejos kā traka (laikam tā man izpaužas stress), Madara grib vēl un vēl, bet Arta ir nenormāli pārbijusies. Tad seko superīgākās ūdens atrakcijas, kuras pat vēl nebija sākušās, kad mēs jau viens otru bijām apšļakstījuši cauri slapjus un vēderā atkal bija iemetušies krampji. Tad nu visi slapji, pārkarsuši saulē un sarkaniem pleciem dodamies baudīt visas citas atrakcijas, skatīties 4D kino, dejot kopā ar Pētersīli GanGnam style, ēst kebabus un uzņemt bezjēdzīgus foto. Sen nebija bijis tāds atpaļceļš, kad pārgurusi aizmiedz mašīnā un ārā jau ir melna tumsa, bet vēl taču ir jāapstājas, jo kādam sagribas ēst. Ceļojumi, ah! Tā nu pavadījām lielisku dienu maršrutā Itālija- Šveice- Itālija- Šveice- Itālija. 

Mans draugs- nenopietns cilvēks

 

Piedzīvojumi var sākties...

Ak, pavisam aizmirsu pieminēt IDEĀLU piedzīvojumu, no kura gandrīz atteicāmies. Dusmīgas un piekusušas sēdējām darbā, kad pieskrien Gruzis (Džuzepe) un saka, lai ejam braukt ar laivu. Muļķe mēdzu būt, jo gandrīz palaidu garām vienu no burvīgākajiem brīžiem dzīvē, kuru dēļ ir vērts cīnīties, plēsties ar nagiem un izkarot savu vietu. 2 min laikā uzģērbām peldkostīmus un lecām iekšā laivā. Bet kādā laivā.... Ātrumlaivā! Milzīga motorlaiva, skaļa mūzika, 5 itāļi un mēs. Dodamies ceļā un vēderā rodas kņudoņa, jo no uzņemtā ātruma laivas augšgals ir gandrīz pacēlies gaisā, bet brilles ir stingri jātur uz acīm. Pārsteigumi turpinās, jo mūs izvizināja gandrīz gar visu ezera krastu, redzējām pilsētas no ūdens, lecām bombenēs no laivas pašā ezera vidū un dejojām uz klāja, bet nobeigumā dzērām vīnu ezera vidū ar skatu uz mūsu hoteli. Man likās, ka sapņoju, jo pavisam nesen savā vēlmju sarakstā biju ierakstījusi- brauciens ar laivu Como (par citu mērķu piepildīšanos tiks ziņots). Tomēr tas bija daudz skaistāk,nekā biju iedomājusies... Sēdēju laivā, turējos pretī vējam, skatījos uz sauli, kas apmirdz ezeru un nespēju beigt smaidīt par to, cik laimīga esmu. Ticu, ka vismaz 5x pasakot paldies visam un nekam, kā arī kliedzot no laimes, var pievilkt vēl daudzus, daudzus skaistus brīžus. 

Brīvs un skaists

Bet vakar bija mūsu brīvdiena, kad pavadījām tūristu cienīgu dienu Milānā. Apskatījām Milānas slaveno domu no augšas, ēdām saldējumus, pirkām suvenīrus un uzņēmām foto pie Da Vinci pieminekļa. Vakarā mūs uzaicināja vakariņās, bet neliels pārsteigums, kad uzzinājām, ka būsim kopā ar vēl 8 itāļiem. Mūsu pirmās vakariņas ar picu, aperol, limoncello un 8 pārāk jautriem itāļiem, ar saviem jokiem, skaļiem smiekliem un itāļu valodu. Ak, apskaust varētu tādu draudzību un veidu, kā viņi māk baudīt dzīvi. Nav ne pārpratumu, ne sevis ierobežošanas, ne dīvainu skatienu. Skaisti! 

„Man reibst galva no tā, cik šajā pasaulē drīkstu būt liels...”

Viss plūst, mainās, un es zinu, ka viss notiek tikai uz labu. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Ja vienas durvis aizveras, pavisam noteikti atvērsies citas, kurās atkal gaidīs kāds skaists notikums. Man vienkārši ir sajūta, ka tā tam bija jānotiek, kaut kam bija jāmainās... Un pienāk brīži, kad arī Kristīnei galvā ir iestājies pavasaris, lai gan sinoptiķi sola strauju rudens tuvošanos. Varbūt vienkārši vecums nenāk viens un tāpēc romantiskas lēnās dziesmas, kas nekad nav šķitušas ievērības cienīgas vai piepildāmas, naivas frāzes, pārsaldināti skati filmās un teksti par mīlestību šķiet tik skaisti un vajadzīgi. Dzīve, pārsteidz mani! Es beidzot esmu gatava ļauties. Jā, man ir bail! Jā, es neesmu pārliecināta, vai to varēšu un mācēšu. Tomēr es gribu mēģināt... gribu ļauties... Satikt savu paralēlo līniju...

„Mēs visi gribam romantiku no tām sliktajām tīņu filmām, stingrus muskuļus un skaistu seju un nekad nezūdošu mīlestību. Erotiku, labu seksu un mazās, melnās vakarkleitas. Pasaulīgas vērtības. Un garīgas sajūtas. Pārpasaulīgas esības.
Bet galvenais, to kluso liesmu, mūžīgo pērkonnegaisu sēriju ar pauzēm. Pietiekami īsām, lai katrus nākamos, svina smagos, mākoņus gaidītu ar nepacietību un dīdīšanos. Pašreizējā mīļotā rokas vairs nav tik siltas un vārdi pietiekami vilinoši, skūpsti- vienīgi iemidzinoši. Mēs visas esam raganas un čūskas. Visām pusdienas paliek uz gurniem, vēdera un celulītā, bet nepateiktie vārdi žultī.
Nav vairs to skūpstu, kas aizrauj. Nav pīrsingu pareizās vietās un asuma garšvielās.
Visi stāsti, kas reiz lasīti, paliek tikai grāmatās un interneta lapās.”

Man gribas, lai naivie stāsti no grāmatām kļūst īsti, bet bildes no ceļojumu katalogiem par manu ikdienu. Gribu, lai man biežāk saka: „Es tevi... varbūt pat ļoti...” Gribu kliegt no laimes un ticēt, ka princeses joprojām dzīvo Leiputrijā, dāvanas nes Ziemassvētku vecītis, bet katrai pasakai seko laimīgas beigas. Gribu apzināties, ka šis ir īstais mirklis jebkam un jebkuram. Gribu... jo es vienkārši varu tam ticēt!

 

Jo Itālijai ir jāuzzina par Latviju. Viens no mērķiem piepildīts!