but it's over now...

26.08.2013. 

Svētki mums. Iespējams, arī jums... Šodien aprit 3 mēneši kopš esam te. Vietā, par kuru tik daudz te stāstīts. Vietā, kura ir bijusi manā apziņā visus šos vasaras mēnešus, pilnībā izdzēšot no apziņas visu, kas notiek ārpus šīs vietas. Šī vieta šos mēnešus bija visa mana pasaule, jo man vienkārši nevajadzēja un nemaz negribējās neko citu. Pavisam drīz būs laiks atgriezties. Sajūtas? Mulsinošas. Vairs nezinu, kas tā patiesi mani gaida. Vairs nezinu, kur īsti atgriezīšos. Bet šķiet, ka priekšā būs atkal jauns piedzīvojums. Jauna, balta, skaista, nepiešvīkota un nenobružāta lapa. Ej nu sazini, ar ko un kādā veidā tā tiks atkal pieskricelēta, aizsvītrota ar korektoru un pārrakstīta no jauna. Zinu tikai vienu- būs interesanti.

Un kā var pierast pie šādiem skatiem? Redzēt pasaules burvību vēl un vēl...

Kā jau ierasts, galvenais notikums šajā valstī un Carate Urio ir darbs. Esam skrējušas aizelsušās un pilnīgi aizmirstot, ka mums ir arī kādas citas vajadzības bez galdiņu apkalpošanu. Tomēr ir brīži, kad nevar beigt brīnīties, kā vienā vietā varēja satikties visi šie cilvēki. Jo pie mums iet skaļi un tiek vareni paceltas balsis, ja kādu kaut kas nav apmierinājis (šo gan pārsvarā piekopj itāļi). Jo visi cenšas izvairīties no sievas un mūk pa gabalu, ja izdzird viņas balsi, bet, tiklīdz šī ir aizgājusi aiz stūra, sāk klusi ķiķināt. Jo mēs nesam virtuvē viltus pasūtījumus un gaidām, kad pavārs sāks lamāties, ka ir jau 22.00, bet viņam ir uzradušās jaunas lapiņas. Tad nu visi nevar novaldīties un spurdz pa visām malām, bet no pavāra dzirdamas atkal jaunas vārdu plūsmas. Jo mēs izjokojam viens otru un smejamies par viens otru. Jo mums šeit ir mazais brālis, ko mīlīgi dēvējam par Poniju. Jo dziedam brālim „mazuli Ponij, mazuli Ponij, tu vienmēr būsi mans draugs”. Jo bračkam vienmēr ir pokerface un viņš nemaz necenšas ar mums iedraudzēties. Jo mums ir klients, kas it kā esot miljonārs, bet tikpat labi varētu būt zilonis (nē, nopietni, pēc apmēriem tā tiešām varētu būt). Jo tas pats klients mūs aicina uz VIP pasākumiem villā, lai gan villa jau sen ir ciet. Jo pēc darba mēs joprojām varam iet sauļoties un peldēties. Jo šajās 3h šķiet, ka vari uzelpot un dzīvot ar jaunu sparu, ja vien vari aiziet nedaudz tālāk par viesnīcu un mūsu istabu. Jo šis 3 mēnešus stāsts ir sevī uzsūcis varenus notikumus, cilvēkus, brīžus, skatienus, elpas vilcienus un dusmu plūdus.

Stay strong...

Bet brīžos, kad skype lodziņā iemirdzas oranžā gaismiņa, šķiet, ka ar draugiem tagad runāju daudz vairāk, nekā tad, kad esam viens otram tik tuvu. Un ir patīkami... ļoti, ļoti patīkami. Ir jauki dzirdēt, ka kāds ilgojas, bet otrs gaida mājās. Paliek silti! :) Ir dīvaini smaidīt par to, ka viens no čupačupšiem atrodas Grieķijā, kamēr es sūtu sveicienus no Itālijas. Un tad, kā ar bomi pa galvu, atceros, kā pirms pāris gadiem abas vijām kopā stāstus un sapņojām par to, kas būsim un kur būsim. Jāatzīst, viss ir izvērties ļoti interesanti un nemaz ne tik slikti. Vai atceries to sarunu par sapņiem un mērķiem? Joprojām man tā stāv saglabāta kādā mapītē.

[12.04.09. 22:29] Kristīne^: kāds ir tavs mērķis līdz 20 gadu vecumam?

Pavisam ierasti mērķi tika sarakstīti, jo, ko gan var vēlēties 15/16 gadu vecumā? Tiesības, vidusskolas beigšana, iestāšanās augstskolā, labas sekmes, piedzīvojumi, traki ceļojumi, labas attiecības un nedaudz mīlestības. Un ko tad es esmu izdarījusi līdz šiem maģiskajiem 20?

Tiesības mētājas somiņā, bet vidusskolas beigšana palīdzēja tikt pie stipendijas. Draugi joprojām ir man apkārt un ir viens no maniem dārgumiem. Ģimene ilgojas un mazo meitiņu nevēlas laist vaļā... Un nevajag arī, jo būt mazai un pasargātai taču ir tik labi. Mani ceļi ir veduši daudz tālāk par Latvijas robežu. Sapņi lidojuši pāri Eiropai, bet vienmēr vēlējušies atgriezties mājās. Lielais sapnis dzīvot Itālijā nav pazudis pat pēc 5 gadu robežas sasniegšanas. „Ar 3 mēnešiem man pietiktu..” Un nu arī šim ir pielikts ķeksītis manā TO DO listā. Kultūras vēstures kladē tika sazīmētas laika līnijas un vietas, kur pabūt. Vairs nezinu, kad un kur man bija jānokļūst, bet skaidrs ir viens... Kas stāv rakstīts tajā grāmatā, top ierakstīts arī manās dzīves lappusēs. 20 gadi... Ne maz, ne daudz... Kaut kas starp neko un visu. Tomēr tik daudz iespēju, vietu, cilvēku, mirkļu bija un vēl tikai būs. Skan vareni! :)

Un arī pēdējie mirkļi šeit ir/būs vareni. Jo cerība mirst pēdējā... Jāpiemin, ka, pa lielam ņemot, viss, ko tik ļoti esam šeit vēlējušās izdarīt, ir piepildījies. Vēlējāmies laivu braucienu- ieguvām kaut ko neaprakstāmi skaistu. Vēlējāmies draugus- ieguvām pat kaut ko nedaudz vairāk par parastiem draugiem. Gribējām trakus piedzīvojumus- uh, kas tik te nav noticis. Sapņojām par ballītēm- atradām ideālas vietas un plūstošu mūziku. Radās vēlme atlaist tā pa skaļo un sagaidīt reibstošu galvu vēl nākamajā dienā- done. Gribējām iepazīties- iepazināmies. 

Hey, i see you! ;) Hey, party people!

Ar ko tad iepazināmies? Pavisam jauši vai nejauši pie viena no klientiem, kas nopircis dzīvoklīti Carate Urio (kurš gan pērk dzīvokļus šeit?!), ciemos atbrauca dēls. Abas ar Madaru izpletām acis, sabakstījām viena otrai sānus un skaļi spurdzām. Jo smukajiem pieder pasaule.. ;) Un šis nu ir viens ļoti labs eksemplārs. Kā Madara saka- kā no žurnāla vāka izkāpis. Gribējām ar viņu iepazīties, bet kā? :? Voala, dzīve spēlē pati savas spēlītes... Kurš gan būtu domājis, ka viņš pats pienāks un piedāvās doties kaut kur kopā? Kas gan nevar notikt Itālijā, vai ne? Atceramies pagājušā gada stāstu par dvīņiem un saprotam, ka šeit arī pasakas top īstas. Kas notiek pēc tam? Vienu dienu mūsu princis baltajā zirgā nerādās, arī otru dienu klusums tajā frontē. Tomēr trešajā viņš atnāk... Izdevība jau strauji skrien mums garām, līdz es kaut kur rodu savu trakumu, lai uzaicinātu viņu vakarā doties ielās. Vai kāds atceras mani, aicinot puisi kaut kur kopā doties? I don’t think so... Kā jau teicu, brīnumi šeit notiek! :D Nākamais brīnums- viņš piekrīt. Lai gan likām likmes uz to, vai viņš atkal pazudīs vai tomēr atnāks, mūs pārsteidza viņa tēls pie viesnīcas. Nu ko, ārā nenormālas lietus gāzes, pērkons mijas ar zibeni, bet mēs skrienam uz mašīnu, lai dotos uz klubu, kur lielākā daļa ballītes notiek zem klajas debess. Kad tad, ja ne tagad? :? Kokteiļi līst, un mūzika reibina, sāk parādīties vēlme pēc trakulībām. Tad nu seko dejas lietū un lēkāšana pa peļķēm, skaļi smiekli un ne visai piedienīgi skatieni. Nakts izvērtās par mazu romantisku burbuli un dzīve atkal izspēlēja negaidītas, bet tomēr vēlamas spēlītes. Kaislīgas dejas mijās ar maigiem pieskārieniem un skaļu ķiķināšanu. Laiks skrēja, un cilvēki apkārt šķita tik nenozīmīgi un gaistoši. Varbūt tāpēc no 6 cilvēku kompānijas, pavisam nemanot, palika vien 4?! Kad ballītē mūzika jau pieklust, ir laiks doties arī mums. Bet vakars nebeidzas... Tam gals tiek pielikt ap 6 no rīta, kad bezspēkā iekrītu gultā, lai jau pēc stundas celtos un veltos uz darbu. Naksnīgā ezera krasta vērošana un muļķīgas sarunas, ūdens temperatūras minēšana un vēlēšanās iet peldēt, skatieni un pieskārieni. Kas notiek Itālijā, paliek Itālijā. Arī šis stāsts, kuram pavisam iespējams ir pielikts gals. Ej nu sazini, vai tas bija vēlams vai tomēr nē... Bet skaidrs ir viens, viss, kas notiek, notiek uz labu. 

 I hope you're gonna miss me

Mainīt pasauli un mainīt laiku... Tad katra diena mums būtu tādi 5dienas vakari... Nedaudz traki, nedaudz skaļi, nedaudz reibinoši, nedaudz romantiski, nedaudz skaisti...

„Kāpēc mēs aizveram acis, kad lūdzamies, sapņojam un skūpstāmies? Tāpēc, ka pašas skaistākās lietas pasaulē mēs neredzam, bet gan sajūtam ar sirdi un dvēseli.”

Es gribu aizvērt acis šajos brīžos vēl un vēl. Gribu just ar sirdi, dvēseli, kopā ar skudriņām, kas skrien pār muguru un taureņiem vēderā. Vai arī atvērt acis plaši vaļā, lai šādi mirkļi nekad, nekad nebeidzas.

Dzīvot ar sajūtām,

Kristīne