Pa paralēli tagad staigāšu es...

"Man gribas, lai naivie stāsti no grāmatām kļūst īsti, bet bildes no ceļojumu katalogiem par manu ikdienu. Gribu, lai man biežāk saka: „Es tevi... varbūt pat ļoti...” Gribu kliegt no laimes un ticēt, ka princeses joprojām dzīvo Leiputrijā, dāvanas nes Ziemassvētku vecītis, bet katrai pasakai seko laimīgas beigas. Gribu apzināties, ka šis ir īstais mirklis jebkam un jebkuram. "

Man vienīgajai šķiet, ka palmas vienmēr maina ikdienu?!

Šķiet, ka vēl pavisam nesen šis ieraksts tapa Itālijā, kur dienas tika pavadītas pavisam citādāk nekā Latvijas ikdienā. Tomēr arī burvīgas un neaizmirstamas lietas/vietas/brīži/cilvēki ir jāiemācās palaist vaļā un jālec tik iekšā nākamajā piedzīvojumā. Un labi, ka tā... Jo tagad es ar smaidu uz lūpām varu teikt, ka teksts, ko rakstīju vairāku tūkstošu km attālumā, ir piepildījies tepat- mājās, ko saucam par Latviju. Es ticēju, ka naivi stāsti var kļūt par īstenību un tā arī notika. Gribēju dzirdēt, bet vēl vairāk- sajust to tik īpašo "es tevi... varbūt pat ļoti...", lai kādu dienu atbildētu ar to pašu. Es ticēju, ka pastāv princeses un brīžiem, kā sapņo mazas meitenes, bet baidās atzīt lielas, es pati kļuvu par tādu. Pats galvenais- es apzinājos, ka tas bija īstais mirklis kādam un kaut kam vien tad, kad pati devos prom... Lūpu kaktiņus augšā, jo bez nelielām atvadām nebūtu jaunu "Esi sveiks!" mūsu dzīvēs. 

Jā, es atkal esmu jaunā vietā. Atkal esmu ielekusi piedzīvojumos, kuri man ir pavisam nezināmi, pagaidām neizprotami un mulsinoši. Es sapņoju par savu Erasmus laiku jau kopš vidusskolas un Voala! es esmu šeit- Portugālē jeb zemē, kur dzimst jaunas idejas, spīd spoža saule, glāzē līst portvīns un kokos aug mandarīni. Esi sveika, visu iespēju zeme Portugāle!

Kāds skats paveras pa logu, kad saule mūs palutina!

Kā tad man iet un ko es te daru?

Aij, aij, cik daudz varētu stāstīt par nedēļu, kura šķita it kā garlaicīga, it kā skumīga, pat nedaudz gausa un nomākta. Tāpat kā šajā vasarā, varu teikt, ka ir pagājusi tikai nedēļa, bet šķiet jau daudz vairāk,lai pēc 4 mēnešiem teiktu- "Viss? Tik ātri?" Ceļš uz šejieni bija pats grūtākais gan fiziski, gan emocionāli. Nu nav nekāda paradīze tās lidostas un ilgas stundas bezdarbībā starp reisiem, kad nepamet sajūta, ka šī nav bijusi tava labākā dzīves izvēle vai arī šis viss tiešām nav nācis īstajā laikā... Ja savas siltās mājas, ierastos stūrus un silto padusi pametu ap pulkst. 6 no rīta, tad galā nonācu vien ap 1 naktī. Jā, varu atzīties, ka tik grūti, laikam, vēl nebija bijis, bet re- dzīva, vesela un joprojām cerību pilna. Jāatzīstas, ka cerība nedaudz zuda brīdī, kad autoostā (jau 2. pēc kārtas) mūs neviens nesagaidīja. Kā saka- Welcome to Portugal, babe! Nekas, nekas, ašs zvans portugāļiem, 15 min svešā, tumšā un lietainā autoostā un lieta atrisināta. Pamosties pirmajā dienā lielā, ļoti, ļoti aukstā un mitrā mājā bija nedaudz šokējoši.  Mans secinājums nr. 1 Erasmus laikā-> var pierast pat pie nenormāla aukstuma, naktī salstoša deguna, kas jau tā ir paslēpts zem segas un matu mazgāšanas ledainā ūdenī. Ja kāds jums cenšas ieskaidrot, ka Portugāle ir siltā zeme- neticiet!!! Es noticēšu, kad pati savām acīm redzēšu sauli ilgāk par 3 h dienā un nedzirdēšu lietu vismaz nedēļu. Secinājums Erasmus laikā nr.2 jeb kultūršoka moments- Turcijā snieg sniegs un viņi māk slēpot. Ko? Vai Latvijas skolās māca par siltajām zemēm tāpat, kā man mamma kādreiz lasīja priekšā par bruņurupuci, kas uzvar ātriešanas sacensībās, un es ticēju? 

...jo skolas pagalmā aug mandarīni, apelsīni un citroni.

Bet katram mākonītim ir sava zelta maliņa. Piemēram, cerība, ka drīzumā sāksies pavasaris un ka es varēšu likt 1000 un 1 bildi ar sauli, augošajiem mandarīn, apelsīn un citronkokiem, lai pakaitinātu savus mājās salstošos līdzjutējus. Piemēram, fakts, ka kaimiņu puika spēlē Titānika melodiju uz stabules brīdī, kad beidzot ir parādījusies saule, kas tik patīkami silda tavu smaidu. Vai skats, kā portugāļi izlien no savām mājiņām, kā skudras sāk rušināties dārzā, kopt māju un laistīt vīnogulājus, lai gan pirms 2 min vēl lija lietus. Ne mazāk vērts ir skats, kas paveras pretī skolai, jo tur atrodas laukums zosīm un vistām, kas tur dzīvojas brīvā dabā. Siltumu rada arī Okey? tante, reizē ir arī mūsu mājas īpašniece, kas ne mazdrusciņ nerunā angliski, bet pamanās izmazgāt mūsu veļu, pieslēgt internetu, atnest kūciņu un katru rītu saukt-  "Olá, meninas!" Un tad jau, protams, ir bijušas arī tādas laimīgās dienas, kad visi erasmusnieki (mūsu gadījumā tikai 10 + daži spāņi) satiekas un nododas kopīgam "pilnīgs un galīgs nekas". Galu galā jau lietuviešu plašais krievu lamuvārdu klāsts, spāņu mazais angļu valodas klāsts un Dūča vispārīgais klāsts rada tīri labu atmosfēru. Labā atmosfēra pierādījās arī mūsu pirmajā "Welcome Erasmus" ballītē. Bija skaļi, bija jautri, bija karsti, bija traki, bija brīžiem pat pārāk draudzīgi, bija LABI! Skanēja iemīļotas dziesmas, kurām varēja veltīt visu savas balss diapozonu,kā arī skanēja pilnīgi nezināmas dziesmas, pie kurām tu varēji izdejot visu savu uzkrāto enerģijas arsenālu. Protams, mans TOP 1 brīdis šajā ballītē- jaunu dejas soļu mācīšanās pie hipnotizējošas vietējās mūzikas, kas pilnīgi "paķer" tevi un tavas emocijas. Tad nu portugāļu karstasinīgais sajaucās ar latviešu nemākulīgo, bet vilinošo un kopā radās kaut kas līdzīgs lambadas un zouk dejai. Cik gan maz man vajag nelielam laimes uzplauksnījumam. Sīkums, bet patīkami!

 Es būtu gatava dejot tikai šādos ritmos... pa dzīvi dejot šādi!

Patīkama bija arī mūsu pirmā brīvdiena ārpus mazās Fafes robežām. Tikai 30 min pa līkumainiem, nedaudz kalnainiem ceļiem garām palmām, plašiem vīnogulāju laukiem un mēs nokļūstam mūsu brīvdienu epicentrā- Guimaraes. Bijām tūristes uz 100% un apmeklējām visas vietas, par kurām iepriekš lasījām tūrisma lapās, fotogrāfējām gandrīz katru palmu un izbaudījām pavasarīgo dienu. Protams, ēdām burvīgā ķīniešu restorānā, kurā mums beigās uzdāvināja auskarus, iegriezāmies suvenīru veikalā, kur mums par piemiņu atstāja Portugāles karoga piespraudīti, iepazināmies ar šoferīti, kurš apsolījās mūs vēl kādreiz satikt un kautrīgajām latvietēm izteica komplimentus, kā arī ēdām mega lielus saldējumus tieši uz ielas, kad ārā bija apm. +8 grādi. Kāpēc? ...jo ceļot ir skaisti! ... jo brīnumi rodas, kad tos iet un meklē!

Pa paralēli tagad staigāšu es...

 "Brīnumi ir mūsu dzīves un pat ikdienas sastāvdaļa! Vai var būt vēl skaistāk? Es nedomāju neiespējamu notikumu pēkšņu realizēšanos - es runāju par spēju savu dzīvi kā brīnumu redzēt, par spēju brīnīties - brīnīties par saulainu rītu, par pretimnācēja smaidu agrā rīta stundā, par pirmo sniegu, kas atnāk un atkal pazūd... Brīnīties par cilvēkiem, par viņu spēju mainīties, pārsteigt un iedvesmot. Brīnīties par pašu iedvesmu, par spēku pacelties lidojumā augstu, augstu … līdz bezgalībai... Tik daudzo un dažādo cilvēku klāt esamība man ir likusi saprast, ka mēs paši esam visa pasaule. Mūsu pasaule ir tāda, kādi esam mēs paši un tāda, cik ļoti mēs esam patiesi, atklāti un vienkārši. Gan klusi un mierīgi dzīvodami, gan spiežot gāzes pedāli grīdā līdz neprātam. Pasaule ir tik brīnumu pilna, cik ļoti mēs esam spējīgi par to brīnīties…"

Es nesaku, ka neilgojos. Ilgojos un dažreiz nedaudz vai varbūt pat ļoti, bet skumstu. Ja reiz ir iespēja manu sapni izsapņot līdz galam, tam ir jāļaujas. 

Par ziedoni tur ārā...

“Es saku jums jau dienas simt un piecas - lai puķi dabūtu ir jānoliecas.” 

/I.Ziedonis/

Tad nu liekšos es pēc savas puķes, jo... lai puķi dabūtu, ir jānoliecas!

Kristīne*