Un naktīs es Tev tikai klusi teikšu - "ļoti", un tas visu, visu, visu nozīmēs.

Nāk tava pasaule man sasalusi pretī un, uzgrūžoties manam plecam, saka- karsts!

Mēnesis un 9 dienas! Skaists skaitlis, skaistas dienas, skaists laiks.  Pārsteigumi, mulsuma mirkļi, saviļnojums, pāris vilšanās un jaunas cerības. 

Lai gan esmu 3750 km attālumā no mājām, nekur diži tālu no tā visa jau es neesmu tikusi. Katra saņemtā ziņa no visiem mīļajiem rada kņudoņu pakrūtē. Tā nu joprojām rodas jauni stāsti, jauni pārpratumi un jauni pārsteigumi. Brīžiem gribas aizbēgt vēl tālāk, brīžiem gribas traukties atpakaļ un nekad vairs nepamest tik ierastās un mīļās mājās. Tādi jau tie cilvēki ir. Mēs cenšamies iet vieglākos ceļus, lai arī kādi tie būtu. Muļķības, dažreiz ir vērts riskēt vēl vienu reizi, tēlot, ka esi piedevis vai vienkārši neredzēt to, kas tavā pasaulē nav vēlams. Jo mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām!

Es pateikšu jums, kā es mīlēju tos...

Dienas Portugālē burtiski lido. Es varu dienām nedarīt pilnīgi neko jēdzīgu vai ieplānot nedēļu tā, ka dienas sāk iet juku jukām, bet laiks... laiks nav īsti mērāms. Ir darbadienas, kas pilnīgi neko nenozīmē un ir brīvdienas, kas nozīmē, ka jādomā, ko jaunu tvert no šīs vietas, un ir tirgus dienas jeb trešdienas. Tā nu tas laiks mums te skien, nē, lido. Un ja tā pavisam godīgi, tad dažreiz šķiet, ka tas aizlidos un viss... čiks!.. nav burvības, nav nezināmu ceļu, nav jaunu līkumu, nav tik pierastās neskaidrības. 4 mēneši ir pavisam ilgs periods dažādiem pārbaudījumiem, kuriem nu jau vairākas reizes esmu metusi ar roku. 4 mēneši ir nebeidzamu atklājumu un piedzīvojumu laiks. Un 4 mēneši ir pieteikami ilgs laiks, lai negribētu aizmirst. Varbūt spožā saule, uzsilušais gaiss, ceļojumu saviļņojums vai vienkārši hormonu vētras pie vainas, bet man te patiešām patīk. Ja katru dienu ir vismaz 2 lietas/vietas/cilvēki, kas tev izraisa krampjus vēderā un zināmu riebumu, tad ir vismaz 8 brīnumi, par kuriem samiegt acis pret sauli un teikt "paldies!"

Jau tik iemīļotās tirgus dienas rada zināmu rutīnu, kas liek šo vietu nosaukt par mājām. Jo ilgāk esi prom no savas jaunās gultas, ierastajām kāpnēm, omes un citronkokiem, jo labāk tu saproti, cik patīkami ir atgriezties vietā, kur jūties drošībā. Fafe ir mana mazā brīnumu vieta. Ne gluži Leiputrija, ne paradīze, pat ne karaļvalsts. Fafe drīzāk ir kā rūķu ciems- mazs, bet mīlīgs. Kur gan citur var iet pa pilsētu un paglaudīt zirgu? Kur var redzēt, ka pie skolas staigā pīles? Kur var iet gar māju rindām un pie vienas atvērt vārtiņus, lai paglaudītu suni? Kur var redzēt tik daudz kabrioletu, milzu mājas, baseinus, getto rajonus, sēdošus opjus un čaklas omes vienuviet? Kur var sveicināt bāra Dj, dārzeņu pārdevēju vai onku, kas strādā stāvlaukumā katru dienu vienā un tajā pašā laikā un vietā? Kur var rasties idejas par kaimiņa ponija nozagšanu vai netālo aitu ganīšanu? Es jau teicu... Fafe ir brīnumu vieta!

Saules apmirdzētas Porto

Laikā, kad mums nav jāskatās pašām uz savu elpu vai jākliedz no aukstās dušas, sākam vairāk baudīt līkumainos ceļus (gan notikumu, gan tos pavisam pelēkos no asfalta). Ah, kādi gan notikumi te nav pavīdējuši. Neesmu pārliecināta, ka gribu to visu atklāt, jo dažreiz ir patīkamāk to visu noslēpt savā atmiņu lādītē. Jā, esam vairākas reizes braukušas mašīnā, kuru vada ļoooti iereibuši šoferīši. Jā, esam ar kājām gājušas 30 min no ballītes ap 4riem no rīta. Jā, esam uzvedušies pārāk skaļi savā mājā un nākamajā rītā saņēmušas rājienus. Esam piedalījušās skolas rīkotās tavern race, kas beigās izvērtās par dzeršanas pasākumu dažādās strojkās. Esam slēpušies no policijas, jo 4vietīgā mašīnā spējam salīst 7 vai 8 cilvēki. Esam 7 no rīta taisījušas ēst, lai gan nākamajā dienā atliek vien minēt, cik daudz sastāvdaļas atceramies (..jo no lielās ēšanas atceramies vien to, ka uz šķīvja kaut kas bija). Esam dejojušas Dance Kuduro klubā ar visiem viesiem tieši tā, kā to rāda slavenajos klipos, kur ar pirmajām taktīm visi sāk dejot vienādas kustības. Esam izguldījušas mājās pakritušu princi. Nākamajā rītā esam sūkušas zāli pa tepiķi. Esam jutušas daudz zāles smaržas paveidus. Esam uzzinājušas, kāpēc Portugāles skolās nēsā Harija Potera apmetņus kā skolas formas (viņi patiešām nēsā Cūkkārpas formas). Esam saņēmušas vienreizējus komplimentus- "U are universal for me. I liked you!" Esam piedzīvojušas pirmos romānus Erasmusā. Esam uzzinājušas, cik kaislīgi portugāļi sola tevi mīlēt uz virtuves galda. Atkal jauns kultūršoks- spāņi neēd svaigus dārzeņus, tāpēc esam viņiem iemācijuši ēst dārzeņus ar dresinga mērcīti. Esam bijuši tikties ar Fafes mēru, esam ēduši daudz.. pārāk daudz frī un burgerus, esam bijuši piknikā. Esam svinējušas mēnesi Porto. Esam iebridušas okeānā. Esam prasījušas ceļu transvestītam tīkliņzeķubiksēs, kas strādā naktīs uz tumšām ielām. Esam 4 no rīta gājušas ēst ar nepazīstamu geju. Esam aizbēgušas no kluba nesamaksājušas un izpelnījušās dusmīgu apsargu skatienus un roku vicināšanu mūsu virzienā. Esam bijušas klubā ikdienas drēbēs. Esam ēdušas ķīniešu restorānā, kur mums uzdāvina auskarus, uzsauc šotus un pasniedz uzkodas bez maksas. 

     I don't want to repeat my innocence. I want the pleasure of losing it again.

Tā īsumā- mēs esam ļāvušās! Ļāvušās kaut kam trakam, brīžiem nelikumīgam. Ļāvušās emocijām un mirkļa iegribām. Esam dusmojušās, raudājušas, kliegušas, tad dziedājušas, smējušās, spiegušas no laimes.

 Ja tev ir noteikts apzināts laiks, ko pavadīt kādā vietā, tev ir daudz vieglāk to izbaudīt. Un nav svarīgi, vai šis laiks tiek atvēlēts kādam cilvēkam, notikumam, ceļojumam, koncertam, naktij... Ja tu zini, kad to visu pazaudēsi, tev pašam gribas tvert visu, ko vien var! Tā arī ir mums šeit. Mēs zinām, ka šis viss nav mūžīgs. 4 mēneši un viss. Iespējams, ka nekad vairs...

Un pamanīji, ka es visu laiku rakstu daudzskaitlī? Nezinu... varbūt psiholoģija, varbūt emocijas, varbūt neskaidrība. Kopā ir drošāk, jo tad tik liels uzsvars netiek likts uz tevi pašu... uz mani.

 Es paskaidrotu tiem, kuri maldās domājot, ka pārstāj iemīlēties, kad noveco, ka viņi nesaprot, ka viņi noveco tādēļ, ka pārstāj iemīlēties.