Maybe... maybe i am crazy!

  "We all get at least one wish a year over the candles on our birthday. Some of us throw in more--on eyelashes, fountains, lucky stars, and every now and then, one of those wishes come true. So what then? Is it as good as we'd hoped? Do we bask in the warm glow of our happiness? Or, do we just notice we've got a long list of other wishes waiting to be wished? We don't wish for the easy stuff. We wish for big things. Things that are ambitious, out of reach. We wish because we need help and we're scared and we know we may be asking too much. We still wish; though, because sometimes they come true."

Man patīk sapņot. Par niekiem vai milzu notikumiem, jaunām iespējām vai nākamā rīta brokastīm. Sapņojot rodas cerība, bet cerība nozīmē virzību. Līdz šim man vienmēr ir bijis skaidrs, ko es vēlos panākt. Mazie sapņi kļuva par īstenību līdz brīdim, kad es vairs nezināju (vai varbūt nezinu?), par ko sapņot tālāk. Vai es tiešām jau esmu tik pieaugusi, lai izsapņotu katru stūrīti savā mājoklī, iztēlotos jaunos darba kolēģus, sapņu bildinājumu vai pirmo kopīgo ceļojumu?  Tam, iespējams, ir īss brīdis pirms miedziņa, kad prātam vajag kaut ko pavisam pūkainu, maigu un izdomātu, kaut ko pilnīgi pretēju īstenībai, kaut ko, kam ir laiks nākotnē. 

Give me a boat, a lake, and a drink in my hand and you'll make me the happiest girl in the world!

Manu sapņu lielāko daļu aizņem jaunas vietas, apstākļi, cilvēki, brīži, jauni riski un nezināmas rūpes. Ceļošana ir mans adrenalīns. Mana riska pakāpe un sevis pārbaude. Un es zinu, ka tas, ko ik pa laikam daru, ir mana sirdslieta. Traki braucieni, nezināmi ceļi, jauni cilvēki. Brīvdienas Porto, stopēšana uz Poliju, Jaunais gads Madridē, satikšanās Milānā, 6dienas tēja Lietuvā, gulēšana Maljorkas pludmalē un rīta kruasāns Parīzē. Jā, tā tiktu ierakstītas sapņu paralēles. Lai arī ir brīži, kad šķiet nedaudz par daudz visa un visu, es neapstāšos, jo ik pa laikam ir kāds, kas man atgādina, kādas emocijas var uzsist visi šie „krāsaina dzīve” momenti. Ah, sapņot un sapņot! P.S. Viena no šīm vietām kļūs arī par manu realitāti, bet nav ko skrien notikumiem pa priekšu, visam ir savs laiks!

20th century maģija

Izraušanās no ierastās vides rada ne tikai jaunus apstākļus, tas rada jaunu mani. Domāju, ka visi, kam laimējies, zina to ceļojumu sajūtu, kad vari atļauties nedaudz vairāk, runāt nedaudz skaļāk un uzvesties nedaudz neierastāk. Kas notiek „sapņu zeme X”, paliek „sapņu zeme X”! Nost ar manām bažām pirms Erasmus laika! Šis ir kārtējais krāsu pilnais laiks manā dzīvē... Diez cik daudz darba ar sevi ir jāieliek, lai šīs pašas emocijas atļautos tvert mājās? Jautājums, kuram, iespējams, būtu laiks meklēt atbildi... vismaz mēģināt riskēt.

Geju klubs is it!

Runājot par to, ka trakajiem pieder pasaule... Gribi dzirdēt, ko jaunu 4 latviešu meitenes var sadarīt 2 nedēļu laikā? Sāksim jau ar to, ka Fafe joprojām nebeidz pārsteigt. Kamēr saulainās dienas ļāva mums ķert pašmāju labumus (sauļošanās parkā, pastaigas, ķīniešu veikali, burvīgi kruasāni un tirgus dienas), mums bija jāmeklē jaunas iespējas. Tici brīnumiem un brīnumi notiks! 15 minūšu saruna 2dienas vakarā un 5dienas pēcpusdiena tiek pavadīta ceļā uz Spāniju. Tieši tik vienkārši... Iespēja bez maksas tikt uz blakus valsti, hosteļa rezervēšana, mantu kravāšana, laimes spiedzieni un 100% JĀ! Šādi sākās mūsu 3 dienu piedzīvojums jeb nebeidzama ballīte Spānijā. Ieteikums pagaršot kalmārus un astoņkāji- darīts. Izvēle par labu mājas vīnam- darīts. Noguruma sarunas un bezjēdzīgi smiekli- darīts. Meiteņu pucēšanās laiks un ballīšu meklēšana ar kartes palīdzību- darīts. Spānija mums atklāja pavisam jaunas ballīšu un izklaides iespējas. 20th century bija klubs, kas atstāja mūs bez vārdiem. Jaunas dziesmas un ideāls interjers, vecas dziesmas un gaismu efekti, cilvēki, kas grib iepazīties un tādi, no kuriem jāizvairās. Brīdis, kad divstāvīgā klubā vairs nav vietas, cilvēki piespiedušies viens pie otra, visur tiek izslēgtas gaismas, sāk skanēt „We will rock you” un visi sāk sist kājas pret zemi un bārmenis dauza milzu miskasti pret zemi dziesmas ritmā. Uh, emocijas! No viena kluba uz nākamo, tad atkal citu un atpakaļ pie pirmā. Dziedāšana kopā ar DJ un geju kluba apmeklējumus, fanošana pie Britnijas un Backstreet boys, jaunas iepazīšanās un centieni 6 no rīta sameklēt hosteli, kad tikko iziets no ēstuves ar milzu bageti rokās. Protams, ka nākamajā rītā nav laika gulēt, ir jādodas piedzīvojumos. Palmu ielejas, okeāna šalkoņa, nebeidzamas ielas un skaisti skati. Pēdējā ceļojuma diena paiet zināmā migliņā, jo pāris dienas gulēts vien pa 4h. No hosteļa izrakstāmies 11:00, bet auto mājās mūs gaida 23:00. Ko 12h darīt vietā, kur viss jau redzēts? Jā, jābrauc uz Zoo! Tas nekas, ka mēs paspējām aizmigt uz soliņa pie putnu būriem, 2h meklēt iespēju paēst, apm. 8h būt uz kājām, 3h pavadīt McDonalds un aizmigt arī tur uz galda. Kad tad, ja ne tagad?

Go hard or go home?! Jā, Kristīne paklausīja jūsu padomam runāt vēl skaļāk, dejot vēl trakāk un priecāties nedaudz vairāk. 3dien kravājām somas, lai brauktu pie nezināmiem cilvēkiem, lai ļautos nezināmiem notikumiem. Traka, traka, traka ballīte kaimiņu pilsētā beidzās ar trakām, trakām atziņām nākamajā dienā. Bija dejas uz galdiem un krēsliem, kad pašai šķiet, ka tiek spēlēts augstāk par zemi. Bija tabasco šoti un pašbrūvēti liķieri-> nekad, NEKAD vairs!!!! Bija dzeršanas spēles. Bija ballīte ar tikko iepazītiem cilvēkiem un limbo. Bija suvenīri no bāra. Bija klubs, kas atmiņās palicis tikai teorētiski. Bija braukšana kopā ar piedzērušos šoferi uz 200km/h. Gandrīz bija ietriekšanās policijas mašīnā. Un 100% bija briesmīgs nākamais rīts. „Young, wild and free” statuss ir jāatstāj pagātnei. Visam ir savs laiks un šis laiks nu ir pagājis... vismaz šādā kombinācijā.

Fafe rally spring 2014 ar 100 000 apmeklētāju

Morāle dara savu un sirdsapziņa klauvējas pietiekami stipri, lai kādu brīdi priecātos par dzīvi pavisam saprātīgi un mierīgi. Vai mums sanāca? Iespējams! Kurš gan būtu domājis, ka Fafe notiek Eiropas rallija posms kalnos? Ja jau karnevāla laiku palaidām garām, šo mēs nevarējām nokavēt. Cūkas laime vai latviešu burvība. Kamēr citi 9 no rīta ar taksi dodas uz kalniem, mēs 12:00 sagaidām mūsu opi, kas mūs mierīgi uz turieni aizvizina, pēc tam vēl uzdāvina pašdarināto vīnu. Mājās ar kājām bija paredzēts iet apm. 2 h, bet vēsture klusē, kā mēs mājās nokļuvām jau pēc 20 min. Ah, zelta dzīve! 

       "Jo dzīvei  taču ir jābūt kaut kam vairāk par kārtīgi pa mapītēm saliktu lietu nomenklatūras sistēmu, vai ne? Tajā mapītē līgumi, tajā – rīkojumi, tajā – akti un nolikumi, tajā – tāme, pie kuras es worked my ass off un tajā  - atmiņas, kuras dara vāju, tātad to mapi labāk nekustināt. Kā jau teicu – es tā neprotu."

@Miniishe:"..jo vairāk laika mēs pavadām šeit kopā, jo līdzīgākas mēs kļūstam"