Viegli, liegi, nepiespiesti!

2012. gads Kristīne: es gribu junk food. es gribu siltumu. es gribu kolu. es gribu pankūkas. es gribu saprast. es gribu zināt. es gribu lasīt. es gribu dejot salsu. es gribu virpuļot laternu gaismā. es gribu ieelpot jūru. es gribu ieskatīties acīs. es gribu sauli. es gribu izjust. es gribu smieties. es gribu kaut ko darīt. es gribu uz Maķedoniju. es gribu jebkur. es gribu brīvi. es gribu tā, lai viegli. es gribu šo un es gribu to, jo es gribu visu..kaut ko. Laiks iet un mēs it kā maināmies, bet, lai gan ir pagājuši vismaz 2 gadi, manas vēlmes nav mainījušās. Es joprojām gribu tā, lai viegli!

-          Skaut sevi plaukstām tavām

-          Un tavas mājas saukt par savām.

 

Rakstiet! Jo man patīk rakstīt... Es vienmēr esmu rakstījusi... Šķiet, ka nemācēju īsti lasīt, kad varēju likt kopā burtus un skricelēt vārdus- uz sienām, lapiņām, mammas čekiem, krāsojamā grāmatā, uz rokām. Rakstīt dienasgrāmatu, dzejoļus, vēstules, muļķīgas sms vai twitter ziņojumus. Galvenais, ka ir lietas, kas pāraug atmiņās, bet pierakstītas tās mēdz atkal atdzīvoties vai izgaist pavisam... uz neatgriešanos. Un to jau neviens man nevar atņemt!

-          Likt kāju jūrmalas smiltīs,

-          Palaist sāpes gājputnu sirdīs.

 

Šobrīd gan mana rakstīšanas kāre ir iesprūdusi rajonā starp galvu un krūtīm. 3h cītīga darba pie bloga un bums! man mīļais dators parūpējas par to, lai es nekad vairs neatgūtu jau pabeigtu, uzlabotu vārdu virknējumu, kas vienkārši izzuda. 

Nekas, es apsolīju jums izstāstīt, kā man ir gājis. Varbūt es vairs neizplūdīšu 3h garos emuāros, apcerējumos un dvēseles skricelējumos, bet vismaz neliela daļa no piedzīvojumiem tiks arī jums.

Varu sākt stāstu ar lielo notikumu erasmusnieku un Fafes dzīvē jeb jauna kluba atklāšanu. Skaļa soļošana uz kluba pusi beidzās ar ielēkšanu mašīnā ar vēl 7 cilvēkiem un traukšanos pretī ballītei. Dūmaka, palmu ieleja, gaismas, mūzika, cilvēku pūlis un smiekli. Nezinu kāpēc, bet mūs palaida pūlim pa priekšu un sveica ar welcome šampanieti. Ah, Holivuda, tu man patīc! Neizpalika arī bez dejām ar omēm, dārgiem kokteiļiem, asām pļaukām, cigarešu dūmiem, mīlas scēnas un skaļas iešanas mājup 6:00.

Smile for your life!

Iekļuvām padsmit bildēs, lai gan klubam ir vairākas zāles un stāvi.

Pāris dienu atpūta un 2 nedēļu piedzīvojumu maratons var sākties. Sagaidām savu pirmo ciemiņu no Latvijas. Cik jauki ir saņemt saldumu kalnus, mājas kūpinājumus un rupjmaizi. Mājas- mīļās mājas! Nevar sēdēt uz vietas, ir jāizrāda visi Portugāles labumi arī ciemiņam. Tad nu apskatījām pilsētas, dzērām portvīnu, apciemojam erasmusniekus, deldējām deju grīdu Piccadilly, kāpām krācēs, sauļojāmies un ārstējām apdegušo ādu. Tā nogurt var tikai no svētkiem un neparko runu plūdiem! 

Kā jau iepriekš esmu teikusi, Fafe ir brīnumu vieta jeb vērdiņš, no kura nāk un nāk pārsteigumi. Jauns brīnums- Fafes ezers. Maza burvju ieleja ar krāču šalkoņu, tropu zaļumu un zibens ātrām ķirzakām. Nezinu, kur paslēpušās manas bailes no augstuma, bet man ne brīdi nebija bail lēkt pāri krācēm, kāpt ledus aukstā ūdenī un stāvēt kraujas malā. Adrenalīns dara savu!

Take me down to the paradise!

Kad ciemiņi pavadīti, pēdējie sveicieni nodoti, varam sākt plānot pašas savu laiku. Viens, divi, trīs, esam rezervējušas hosteli un 5:00 no rīta kāpjam autobusā, lai dotos piedzīvojumā, par kuru nekad nebūtu iedomājusies. X factor un The Voice nav tikai izklaide youtube.com un lielisko dziesmu mikslis, tā bija arī viena diena manā dzīvē. Kā jau teicu- brīnumi notiek! 5h ilgs ceļš, 2h gaidīšana, 2h filmēšanas mēģinājums un 5h uzstāšanos filmēšana ar 10 minūšu pauzi pēc katra dalībnieka, lai nogrimētu žūriju un uzpucētu grīdu- tas bija tā vērts! Jā, jā, mēs tikām FINĀLĀ! Mūsu varonis uzvarēja duelī un nu viņš ir The Voice of Portugal finālā. Ideāli!

Ja cēlāmies 3:30 un prom no filmēšanas arēnas devāmies 20:00, tad pavisam traki skan turpmākie piedzīvojumi ar taksi un hosteļa meklējumi Lisabonā. Ja jau esam tik tuvu, tad ir jāizbauda Portugāles sirdī- galvaspilsētā. Nav laika atpūsties, jau 7:00 ceļamies, lai ar pilnīgi svešu 43 gadīgu sievieti (iesaku blablacar.com) dotos uz vienu no Portugāles labākajām pludmalēm- Cascais. Palmas, kvēla saule, tūristu plūdi, buru laivu masti, uzkarsušas smiltis un pirmā pelde okeānā. Surstoša āda un aizpampušas acis ir nieks pret to burvību, ko mums sniedza pludmale, tur satiktie latvieši, vēsie dzērieni, tropu parks un ūdens sišanās pret klintīm. Vēlams atgriezties! 

Un arī nākamais rīts iesākas agri... Pus stundu garais gājiens uz Lisabonas centru pārvēršas trakākajā braucienā manā dzīvē. Nez no kurienes uzrodas divi puiši safari auto (90%, ka tie ir vietējie prinči, jo tāda visatļautība, nauda, izturēšanās piestāv tikai prinčiem) un piedāvā mūs pavizināt! Jā, dažreiz šķita, ka mēs vairs no šī piedzīvojuma neatgriezīsimies, bet tad bija tā vērts! 90km/h pa Lisabonas sirdi, traukšanās lejā pa kalnu atmuguriski, ignorētas sarkanās gaismas, skaļi spiedzieni un vēja virpuļošana matos. Nedaudz par traku, nedaudz par neapdomīgu, bet... kad vēl, ja ne tagad? Žēl, ka piedzīvojumi Lisabonā tuvojās izskaņai, jo puiši aicināja mūs līdz uz pludmali sērfot... Why not? :D

Tiekam karietē pievestas pie ostas, mājam ardievas un lecam iekšā kuģītī, lai dotos apskatīt Sanfrancisko tiltu un Brazīlijas statuju. Kāpēc nē, ja var jā? :? 100% tūristes un piedzīvojumi ir garantēti!

Minči prinči @Lisboa

Visām brīvdienām pienāk gals un skriešus mēs dodamies uz autoostu. Ignorējam sakarsušo ādu, sāpošos muskuļus un smagās somas, jo priekšā pēdējais autobuss, kuru nevar nokavēt. Uzmini nu, kas notika? Nē, uz autobusu mēs paspējām, bet... tas bija pilns. Kā mēs varējām palaist garām vienīgo autobusu uz mājām, ja esam valsts otrā galā? Nekas, kustinām smadzenes un ķeram biļetes un tuvāko vietu mājām. Maratons pakaļ ēdienam, 5h ceļš uz citu pilsētu, neliels apjukums un vēl...vēl... Nekas tik ātri nenokārtojas! Jau nedaudz nomierinājušās sēžam autobusā, kad uzzinām, ka šis autobuss brauc uz otru Portugāles galu. Kā? Kā mēs varam atrasties nepareizajā autobusā, ja mums pārbaudīja biļetes? Jā, kontroliera platais smaids ar- I hope to see you again! un mēs esam „vinnējušas loterijā”. Liktenis spēlējas ar mums, bet galu galā mēs tomēr mainām autobusus un nedaudz atvelkam elpu 5h ceļam. Pārgurušas, ar smagām somām un nezināmu plānu izkāpjam gala pieturā, lai meklētu autobusu uz citu pilsētu, no kuras beidzot varētu nokļūt mājās. Še tev, nekas nav tik vienkārši. Pēdējais autobuss ir aizgājis pirms pus h un mēs stāvam lietū svešā pilsētā ar visām savām mantām un 0 skaidrības. Smieties vai raudāt? Abus divus reizē? Liela uzelpa un mēs tomēr tajā dienā aizmigām pašās savās gultiņās. Brīnums! Tomē nekas nav labāks par mājām!

Brazīlija, Sanfrancisko? Kas tālāk?

3 mēneši ir laiks, kad jau sāk slepus iezagties domas par došanos mājās. Varu klusu pačukstēt, ka esmu sailgojusies un nu jau esmu gatava doties mājup... Ceru, ka jums jau kalendārs pilns ar plāniem/notikumiem/ pasākumiem kopā ar mani! Bet kuš! nekādas ilgošanās un nolaistu mutes stūrīšu, mums priekšā vēl pietiekami daudz notikumu, apciemojumu un ceļojumu, bet par to jau vēlāk...

Liels lāča apskāviens, Kristīne*